Par žurnāla pirmā numura galvenajiem varoņiem izvēlējāmies jaunos braucējus Ati un Nauri Bruņiniekus, jo šie puiši uzskatāmi pierāda, ka ar devu talanta, daudz ieguldīta darba, pozitīvu attieksmi un mērķtiecību jebkurš sapnis ir piepildāms! Un viņi ir vēl tikai ceļā uz lielā mērķa sasniegšanu.

Esat divi brāļi, Nauris – vecākais, Atis – jaunākais, un pieļauju, ka jau kopš pašas bērnības esat kopā darījuši nedarbus, pie kuriem, iespējams, pieskaitāma arī mācīšanās braukt ar mašīnu.

Nauris: Atim tā mācīšanās bija caur asarām, man nebija tik traki.

Atis: Jā, atceros, ka es riktīgi raudāju.

N.: Pirmā mašīna mums bija GAZ52, kas arī bija mūsu ģimenes auto kādu laiku. Mācījāmies braukt pa pļavu, pareizāk sakot es mācīju Ati. Tēvs varēja mums uzdot jebkādus uzdevumus un mēs uz tiem parakstījāmies, lai tikai tiktu pie braukšanas. Brīžos, kad vecāki nebija mājās, mācīju Atim braukt, bet gazikam tāda problēma, ka nav sinhronizatoru, līdz ar to bija grūti ielikt ātrumos. Teicu sīkajam, lai liek ātrumā stiprāk, bet viņš nevarēja un sāka raudāt. Beigās tomēr ielika ātrumā, bet uzreiz arī nogremdēja mūsu auto.

A.: Jā, to es ļoti spilgti atceros... Nāca raudiens, kāpu ārā, teicu, ka nevaru un viss! Nauris vilka atpakaļ mašīnā un teica, lai tik braucu.

N.: Man, savukārt, tēvs pašus braukšanas pamatus iemācīja ar moskviču. Reiz pat iebraucu grāvī - braucām no skolas mājās ar mammu, man iedeva pabraukt, pašpārliecinātība jau liela, sapriecājies arī biju un ieslīdējām grāvī.

A.: Nākam no Jaunpiebalgas puses un dzīvojām netālu no veco ralliju ātrumposmiem. Braucot uz mežu pēc malkas ar gaziku tēvs rādīja, kā jābrauc rallijā. Protams, saskatījāmies un paši sākām pilnveidoties. Man palikusi atmiņā epizode, ka blakus mūsu mājām bija „Sarmas” rallija ātrumposms un Ivars Caune toreiz brauca ar dzelteno Subaru Impreza. Vienā taisnē viņa maksimālais ātrums bija 170 km/h, kas man tolaik likās kaut kas pilnīgi nereāls. Tagad ar savu ielas golfu tur braucu ar līdzīgu ātrumu un liekas tīrais sīkums.

Cītīgi satrenējušies pa piemājas ceļiem devāties uz sacensībām?

N.: Jā, 2004.gadā sākām braukt ziemas daudzcīņas posmos un tur sabijām trīs sezonas. Nopirkām sesto žiguli, ar kuru abi braucām. Visiem dalībniekiem jau toreiz bija daudzmaz atstrādāta braukšanas tehnika, arī labas riepas, mums tā nebija, tāpēc pirmās gonkas bija cīņa ar vējdzirnavām, bet tās pašas sezonas pēdējās sacensībās Atis bija trešais, un tad konkurenti sāka ausīties, kas mēs tādi esam – ar vecām, nodilušām riepām tik labās vietās iebraukuši. Sāka meklēt vainu mūsu tehnikā, domāja, ka šmaucamies.

A.: Aizbraucot uz pirmajām sacensībām, tehniskais komisārs pienāca pie mums un apvaicājās, vai neesam otrādāk riteņus uzlikuši mašīnai. Tiešām, mašīna neturējās uz trases. Uz nākamo sezonu iegādājāmies piekto žiguli, mazliet uzlabojām, un 2005.gadā es paliku vicečempions, Nauris – ceturtais. Mani no pirmās vietas pēdējā posmā šķīra sekundes tūkstošdaļa!

N.: Es, savukārt, pazaudēju trešo vietu, jo iebraucu kupenā. Daudzcīņā jau nav kā rallijā - piemēram, „Ērgļos” divas minūtes pavadīju kupenā, bet finišā tā vai tā biju pirmais.

A.: Vispār, daudzcīņa pati par sevi bija ļoti interesantas sacensības un laba skola, tikai naudiskā izteiksmē sanāca tajā laikā tāpat kā braukt minirallija posmu. Savukārt, brīdī, kad pārgājām uz miniralliju, tā attīstības tempi bija tik strauji, ka mēs lāgā līdzi netikām.

Rallijā ieradāties ar ko ārzemnieciskāku, proti – VW Golf...

A.: Jā, pārdevām žiguli un iegādājāmies golfu. Kad startējām daudzcīņā, ātrajās trasēs mums pietrūka mašīnai jauda, un tā kā tajā laikā vēl mācījos visus auto tehniskos trikus, paklausīju padomam un neuzliku sporta sadales vārpstu. Beidzās daudzcīņas sezona, es tomēr to izdarīju, un – auto gāja ideāli! Ja būtu visu sezonu ar to braukuši, vēl daudzi braucēji paliktu aiz mums. Visu laiku neviens neinteresējās par šo mašīnu, un vienā mirklī uzradās vairāki pircēji, bija pat vairāksolīšana. Rezultātā bijām ieguvēji.

N.: Mašīna joprojām piedalās sacensībās, ja nemaldos, nesen Zintis Mezītis ar to startēja „VAZ Tuss” sacensībās.

A.: Golfu nopirkām no rallijsprinta braucēja Kaspara Brenča un viņš, savukārt, iegādājās Hondu, jo domāja, ka golfs ir pārāk lēns, bet jāsaka, ka jau pirmajās sacensībās bijām ātrāki par viņu.

N.: Lūza jau auto ļoti, it īpaši ātrumkārba. Sapratām, ka ja nopērk mašīnu, tā ir pilnībā jāizjauc, lai saprastu problēmas, kuras jānovērš, bet tajā laikā mūsu tehniskā pieredze līdzinājās nullei.

Kā jūs sadalījāt vietas rallija mašīnā, ja abiem tik ļoti pie sirds iet tieši sēdēšana pie stūres?

N.: Tagad jau laikam varam to atklāt, jo nevienos noteikumos neatradu šāda braukšanas veida aizliegumu... Proti, mēs uz katrām sacensībām mainījāmies vietām.

A.: Pirms pirmajām sacensībām uz pirkstiem uzmetām „Akmens, šķēres, papīrītis”, Nauris vinnēja, un tika sēdēt pilota beņķī. Pēc tam uz katru ralliju mainījāmies. Tā kā Nauris pirmajā rallijā pilotēja, viņu arī likām čempionāta ieskaitē. Otrajā sezonā es braucu pirmo ralliju un arī vācu punktus čempionāta ieskaitē. Arī pagājušajā gadā es mūs pārstāvēju čempionātā, jo zinājām, ka Nauris laikam netiks uz visiem posmiem.

Tad jau sanāk, ka jūs esat universāli rallisti?

A.: Laikam, un līdz ar to zinām, kā jūtas gan pilots, gan stūrmanis. Esam izrēķinājuši, ka līdz 2010.gadam katrs kā pilots bijām startējuši 13 un 12 rallijos, tā kā pieredze abās pusēs ir gandrīz vienlīdzīga. Lai gan sākumā bija traki - 200 metrus palasa stenogrammu, pazūd... Atkal palasa, atkal pazūd, un tā visu ātrumposmu.

N.: Daudzi cilvēki nezināja, ka mēs maināmies vietām, un pēc rezultātiem to arī nepateikt, jo tie bija gandrīz identiski. Arī pēc rallija nevienam nestāstījām, kurš ir braucis pie stūres. No sākuma bijām mazliet sabijušies, nekāpām nemaz ārā no mašīnas bez ķiveres, lai nevar atšķirt. Pirmajā gadā jau neviens arī nezināja, kurš ir Nauris un kurš – Atis.

Par stenogrammu – mums abiem vēl ir liels potenciāls, ko šobrīd neizmantojam, bet katrā ziņā nevienu brīdi neesmu nožēlojis, ka pabiju rallija mašīnā arī kā stūrmanis, jo daudzi piloti to nav darījuši.

A.: Jā, piekrītu. Kad nobraucam ātrumposmu, uzreiz varam pateikt, vai tas bijis ātri vai lēni, aptuvenu laiku. Braucam diezgan rezervēti, lai nav nekādas avārijas.

Šajā sezonā esat nolēmuši braukt atsevišķi. Kāpēc?

A.: Es braukšu ar Vilni Vitkovski rallijā ar žiguli, savukārt Nauris ar Agnesi Ozoliņu ar mūsu veco golfu rallijsprintā. Stūrmaņa meklēšana man bija sarežģīts uzdevums, jo katram sākt braukt ar savu mašīnu – tās ir izmaksas dubultā. Tāpēc meklēju stūrmani, kas varētu palīdzēt arī finansiāli, un tā kā Vilnim ir dažādi kontakti un viņš pats ir izcils stūrmanis, īstais kandidāts tika atrasts. Pirms mūsu pirmā kopīgā rallija („Sarma 2010”) izbraucām pāris kilometrus un līdzko izdzirdēju, kā viņš lasa stenogrammu, man vairs nebija, ko piebilst – viss bija ļoti labi. Sadalīšanās notika tāpēc, ka varu lielajā rallijā startēt Junioru ieskaitē, jo man vēl nav 25 gadi.  

N.: Un es nebiju ar mieru visu sezonu sēdēt blakus!

A.: Kaut kad tam bija jānotiek. Agrāk brāļi Dūči arī brauca kopā un tad katrs aizgāja savu ceļu, un viņi mums teica, ka ilgi tā kopā nepabrauksim. Naurim par mašīnu arī nav īpaši jādomā, jo tā ir sagatavota augstākajā līmenī, rallijsprintam atbilstoši. Vēl mūsu plānos ietilpst „Pirelli Star Driver” kauss, bet tur nepieciešama pasaules līmeņa FIA homoliģēta tehnika un kvalitatīvs menedžments, tāpēc pagaidām braukšu ar žiguli, cerams, ka ar augstiem rezultātiem, lai varu piesaistīt sponsorus. Vēlos parādīt visām Hondām un Renault, ka vēži ziemo žigulī. Protams, ja tas ir iespējams. Esmu noskatījis Igaunijā konkurētspējīgu Hondu, ar kuru arī varētu uz „Pirelli Star Driver” aizbraukt. Saprotams, tā ir naudas lieta, bet viss pamazām tiek darīts lietas labā, lai uz to virzītos.

N.: Bijām izvēles priekšā – varēju arī vispār atteikties no rallija, lai Atim būtu iespēja braukt, jo tā kā viņš var vēl startēt Junioru ieskaitē, iespējas viņam ir lielākas. Protams, mans mērķis arī ir attīstīties un kādā brīdī no sprinta aiziet uz ralliju. Jebkurā gadījumā, ja būs jāizvēlas, vai abi braucam Latvijas līmenī vai viens tomēr kur augstāk, noteikti Atis būs tas, kurš tiks virzīts.

Tas, ka Atis var ātri braukt, pašlaik ir skaidrs. Galvenais, lai tehnika iztur, tad viss būs kārtībā.

Nauri, kādas bija aizvadītās pirmās sacensības ar jauno stūrmani?

Kad izdomājām braukt kopā ar Agnesi, pirms rallijsprinta Ērgļos ar ielas mašīnu patrenējāmies, Agnese jau zināja, ap ko lieta grozās, jo bija piedalījusies „Sky kausa” rallijsprintā 2009.gada rudenī. Sapratām, ka braukt kopā varam, bet īpaši veiksmīgi tas neizskatījās. Pirmais ātrumposms „Ērgļos”... Agnesei gandrīz asaras bija acīs, jo finišā viņa saprata, ka gandrīz neko nav nolasījusi no stenogrammas. Šķiet, ka abi runājām vienlīdz daudz un abiem bija grūti. Uz sacensību beigām jau palika labāk un „Sarmā” jutos ļoti pārsteigts, jo atšķirība bija jūtama krietni. 

Cik var noprast, jūsu sacensību golfs ir pašu pilnībā būvēts?

A.: Jā, būvēju to pats gandrīz veselu gadu. Protams, konsultējos ar citiem cilvēkiem, bet dažreiz tā informācija ir pilnīgi nederīga, jo katrs stāsta ko citu. Liela problēma bija amortizācija – 2009.gadā, kad ieguvām čempiona titulu, pusi sezonas braucām ar aizlienētiem amortizatoriem, pēc tam nopirkām tādus pašus „Reiger” amortizatorus un tagad mašīna ir kā pielīmēta pie ceļa. Tā kā pats esmu šo auto būvējis, negribas īpaši braukt pa grāvjiem, ir liela atbildība, jo zinu, cik ļoti pēc tam viss ir jāremontē, līdz ar to mums nav starpgadījumi.

Laikā, kad mums vajadzēja izcīnīt čempiona titulu rallijsprintā, biju tik ļoti pārņemts ar golfa būvniecību un ralliju, ka nekas cits man vispār neinteresēja.

N.: Jā, iebraucot servisa zonā, mums atpūta nav nekāda – riepas montējam un visu remontējam paši. Pagājušajā gadā neņēmām līdzi mehāniķus, jo nav ieinteresētās personas, paši darījām visu no A līdz Z.

Vai jums ir kāds rallijs, kas sevišķi spilgti iespiedies atmiņā?

N.: Pats pirmais rallijsprints – „Sarma” 2007.gadā. Startējām kā vieni no pēdējiem, bet finišā ar visu soda minūti izrādījāmies pirmie klasē un otrie rallijsprinta ieskaitē! Braucām ar ielas riepām, un ja nebūtu bijusi soda minūte, būtu trešie absolūtajā ieskaitē. Pēc šādiem rezultātiem daži konkurenti solīja rakstīt protestus, mašīnu mums pārbaudīja, bet, protams, neko neatrada. Tās sajūtas pirmā ātrumposma startā vispār bija neaprakstāmas – biju tāāā uzvilcies! Kādā ātrumposmā panācām priekšā braucošo mašīnu, un Atis man tikai bļāva ķiverē: „Stum malā viņu!”

Bez rallija jums katram ir vēl citas aizraušanās?

N.: Jā, man tā ir ceļošana – vismaz reizi gadā kaut kur aizbraucu, lai neiestājas tukšums. Es neceļoju standarta izpratnē – parasti tas notiek ar teltīm, izzinot maršrutus, kas nav iekļauti tūrisma ceļvežos. Vienīgā vieta, kur dzīvoju viesnīcā, bija Amsterdama. Pagājušajā gadā nakšņojām Grieķijā kādā pludmalē, un no rīta pamostoties atklājām, ka uz mums skatās vairāki simti kazu. Pati ekstrēmākā vieta noteikti bija Maroka – braucām ar vecu autobusu, visu dienu pavadījām, lai nokļūtu no vienas pilsētas citā. Interesanti, ka autobuss apstājās kādās trīs lielākajās pilsētās, visām pārējām brauc cauri bez apstāšanās un pasažierim bija jāpaspēj ielēkt. Mums piedāvāja braukt kalnos apskatīt, kā strādā marihuānas audzētavas, bet tad ir jāpērk kilograms hašiša, savādāk ārā netiec. Savdabīga „ekskursija”, uz kuru tomēr neparakstījāmies.

Vēl es spēlēju trompeti grupā „Oranžās brīvdienas”, šogad brauksim koncerttūrē uz Spāniju!

A.: Mani, savukārt, aizrauj liela tehnika, ar ko var daudz paveikt. Tā ir savādāka adrenalīna devā kā rallijā.

Rallisti tādi drosmīgi cilvēki, bet varbūt ir kaut kas, no kā jūs abi baidāties ikdienas dzīvē?

A.: Man ir bail no augstuma, lai gan esmu ugunsdzēsējs. Vēl es baidos no tumsas – bērnībā, kad dzīvojām laukos, ceļa posms līdz mājām apmēram kilometra garumā veda gar kapiem. Šķiet, tur es uzstādīju labus rezultātus skriešanā!

N.: Man, savukārt, ir bailes no šausmu filmu stindzinošajām ainām, parasti noraustos.

Autors: Ilze Aperāne
Foto: Mārcis Priede