Pēc šī pasākuma „ar vējiņu” dodamies uz kādu stāvlaukumu, kur mums paskaidro, ka tagad varam piebiedroties pārējiem un iet patusēt uz kādu blakus esošo zivju restorānu. No šī piedāvājuma laipni atsakāmies un izvēlamies doties kāda nebūt veikala meklējumos, lai iepirktu „stikla desas” un citus suvenīrus. Kaut kā mums izdodas iemaldītites pilsētas vēsturiskajā centrā, kur iebraucam garām zīmei „Peši zona”, taču tā kā nav neviena, kas mums varētu kaut ko aizliegt, vai aizrādīt, braucam tik tālāk. Galu galā paši vainīgi, nav ko izlikt gar ceļmalām visādas jokainas zīmes!
Uz mums vietējie tā jocīgi skatās, ka nevar saprast – vai nu mēs darām kaut ko sliktu, vai skatās vienkārši tāpēc, ka esam skaisti. Drīzāk jau pēdējais variants. Šķiet, ka pamazām mazpilsētā kļūstam slaveni...
Kaut kā mums tomēr izdodas atrast kādu šaubīga paskata veikalu, taču, tā kā tur nepieņem maksājumu kartes, apvainojamies un ejam prom. Miks mēģina pierunāt ieiet grāmatu veikalā, taču viņa aicinājums dzirdīgas ausis mūsu vidū neatrod. Pa ceļam tiek izmēģināta roka ubagošanā, taču visi ir tik skopi, ka čehu „naļičku” iegūt neizdodas.
Drīz vien atrodam normālu veikalu, kurā pārdod viskautko, un kas līdzinās pie mums esošajiem Supernetto. Kā jau latvieši, kas tikuši ārzemēs, iepērkam daudz alus, čipšus un vēl visādus ēdamus sūdus. Pa šo laiku laukā jau ir iestājies pavisam vasarīgs laiks – mākoņu gandrīz nav ir +23 grādi. Cepina un kaltē ne pa jokam. Sapirkušies visādas importa lietas, dodamies atpakaļ uz bāzes nometni. Tur meitenes sāk vārīt zupu, savukārt vīri nodarbojas ar daudz nopietnākām un valstiski svarīgām lietām, t.i. lok alu.
Kad esam jau mazliet „uzsiluši”, ierodas čehi un stāsta, ka tūlīt tiek organizēta ekskursija uz pilsētas alus darītavu. Oooo, tas ums patīk! Pie tam laipni tiek piedāvāts mūs turp aizvest un arī atgādāt atpakaļ. Iebakstāmies čehu kluba biedru mašīnās un dodamies ceļā. Pie alus darītavas gan kaut kas atkal „noļogās”, jo dabūjam vairāk kā pusstundu gaidīt.