Viņas ir skaistas, pašpārliecinātas, ātras un pavisam noteikti pamanāmas. Sievietes, kas zina, ko vēlas no dzīves, izvirza sev augstus mērķus un kā vienu no pašapliecināšanās veidiem ir izvēlējušās sportiskas automašīnas, ar kurām pārvietoties savās ikdienas gaitās. Un dažreiz ierasties auto trasē, lai parādītu puišiem, kur vēži ziemo. Katra atšķirīga un unikāla.

Inga

Braucu ar Mitsubishi Lancer Evolution IX. Par tehniskajiem parametriem man šobrīd būtu sarežģīti atbildēt, jo auto ir mainīta izplūde un pārprogrammēts vadības bloks, kā arī tas ir ticis pie pērles baltas krāsas (jumts, dzinēja pārsegs un bagāžas nodalījuma vāks palicis melnā krāsā) un tonētām melnām priekšējām lampām.

Jau bērnībā biju tas meitēns, kas spēlējās ar mašīnītēm un lielāko daļu sava laika pavadīju opīša Volgā. Kad mamma uzdāvināja vārdadienā lelli, es raudāju. Sāku braukt uz skolu un pa Rīgas centru jau krietni pirms 18 gadu sasniegšanas. Astoņpadsmitajā jubilejā opītis man lūdza izvēlēties sev auto. Tas bija Honda Civic ar VTi (160 zs) dzinēju. Auto bija ar lielu nobraukumu, pabalējušu krāsu, taču jau tad ļoti vēlējos iespējami jaudīgu auto. Pieredze vēl nebija tik liela, kā arī studijas apvienot ar labi apmaksātu darbu nebija iespējams, tāpēc muļķīgā kārtā par nelielu summu iegādājos riepas ar «lieto» protektoru. Sekas – pāris kūleņi un iznīcināta auto virsbūve. Tā kā Honda Civic ar jaudīgo VTi dzinēju bija pieejama tikai ar sedana un hečbeka virsbūvi, pēc laika iegādājos Civic Coupe, kas vēlāk tika pārbūvēts – motors un piekare tika paņemti no sasistā auto. Tādējādi tapa viens no ļoti nedaudzajiem Civic Coupe ar 160 zs. Motors tika pilnībā atjaunots, un iegūta otrā vieta dragreisā Biķerniekos. Vēlāk tas tika pārkrāsots pērles zaļā krāsā, kas pārlējās dzeltenā, un veikti citi vizuāli uzlabojumi. Auto bija ļoti mīļš, taču tenoloģijas attīstījās, iespējas pieauga, un nākamais auto bija Subaru Impreza WRX ar apaļajām lampām (t.s. «mikimausis»), kuram tika nomainīta izplūde un programmēts vadības bloks. Tad radās iespēja ļoti izdevīgi iegādāties 2006. gada WRX STi tumši pelēkā krāsā. Paralēli varēju pabraukt ar EVO, kurš ar katru dienu aizvien vairāk iekrita sirsniņā. Ja man tagad jautā, kāds ir mans sapņu auto, tad tas ir labi sakopts, gaumīgi vizuāli uzlabots un jaudīgāks par standarta EVO, jo tuvs sirdij, kā arī tehniski un arī vizuāli, manuprāt, lielisks auto. Iespējams, ja es pati būtu sēdējusi pie stūres Ferrari Enzo, Porsche GT3, es teiktu citādi. Taču visi tie auto ir pilnīgi atšķirīgi. Katram ir savas priekšrocības un trūkumi. Vislabprātāk es vēlētos angāru ar vairākiem auto. Tajā noteikti būtu Evo MR FQ 360, 1968.–1969. gada Mustang Fastback vai Shelby GT500, 1969. gada Dodge Charger R/T, Gemballas Cayenne, kāds bezceļiem uzbūvēts apvidus auto, Porsche GT3, BMW e30 un BMW 335d cabrio kā ekonomiskais auto.

Mašīna man ir viens no labākajiem atslodzes un atpūtas veidiem. Visjaukāk, protams, ja to var apvienot ar ceļojumu. Kad ir skumīgi ap sirdi, mašīna man ļoti palīdz. Pavizinos tāpat vien pa Rīgu, ziemā aizbraucu uz trasīti. Man ļoti patīk «Brīvkalnu» trase, tur arī šoziem piedalījos sacensībās. Varu palielīties, ka uzrādīju trešo labāko rezultātu. Pirmā un otrā vieta bija brāļiem Dūčiem. Taču, ja man būtu jābrauc rallijā, noteikti līdz otrajam grāvim netiktu...

Arī «paķibināšanās» ap mašīnu man ir kā atpūta vai foršs darbiņš ar patīkamu nogurumu pēc paveiktā. Pagājušajā vasarā vajadzēja pilnībā izjaukt salonu BMW e36, kā arī bija mazliet apskādēta auto priekšpuse, pajaucu arī to. Nodzīvoju servisā nedēļu, un tagad to atceros kā vienu no labākajiem atvaļinājumiem. Tumsai iestājoties, vēl nemaz negribējās doties prom.

Sīkas tehniskas lietas savam auto mēģinu izdarīt pati vai ar draugu palīdzību, taču nopietnākos jautājumos vēršos pie  pieredzējušiem speciālistiem.

Vīriešu attieksme, manuprāt, ir pozitīva, un tai nemaz īpaši nepievēršu uzmanību. Vienīgais, ko atminos, ir apkārtējo pārsteigums par braukšanu trasē ar augstpapēžu kurpēm, bet citādi neko īpašu neesmu ievērojusi.
Iespējams, tāpēc, ka neesmu cilvēks, kuram svarīgi, ko domā citi (izņēmums ir pāris tuvie cilvēki). Man bieži tiek pārmests, ka neievēroju, kad uz ielas māj paziņas. Dzīvoju kaut kur savā pasaulītē...

Karlīne

kdienā pārvietojos ar Renault Megane kabrioletu. Ar tehniskajiem datiem šī mašīna īpaši neizceļas – 1.6 l  benzīna motors, manuālā kārba – klasisks ielas auto. Vienīgais uzlabojums, kas veikts, ir aizmugurējā spoilera pielikšana. Kā jau ātrumu mīlošai, gribētos uzčipot, lai uzrāviens labāks – tas man ir ļoti svarīgi. Labums no tā, ka auto nav īpaši jaudīgs, ir tāds – auto disciplinē, un nemaz negribas pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, jo vēlme kādreiz pabraukt ātrāk nekur nezūd – kā jau visiem, kam benzīns asinīs. Tāpēc pa ielu braucu mierīgi, labi iekļaujos ceļu satiksmē, bet, ja gribas spraigākas izjūtas un ātrumu – dodos trasē. Renault bija mans ilggadējs sponsors, pieradu pie šī auto markas, un tad nāca ļoti izdevīgs piedāvājums, no kura nevarēju atteikties.

Kabriolets – tas laikam ir galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos savu pašreizējo auto, jo tās sajūtas, kad nolaižu jumtu vasarā, nav aprakstāmas. Šķiet, esmu pieradusi, ka vējš svilpo gar ausīm.

Pirmais auto - Volkswagen Golf 3, kas man bija ļoti mīļš. Vēl esmu braukusi ar Renault Clio, A klases Mercedes, Renault Megane Sport – tās visas ir bijušas sponsoru mašīnas, jo, kā ikvienam sportistam, arī man ir svarīgi reklamēt savu atbalstītāju. Sapņu auto marka – lai paliek noslēpums, jo tas tomēr ir sapņu auto, bet krāsu gan varu atklāt – noteikti sarkanīgos toņos. Attiecībā uz auto remontēšanu – viena lieta ir, ko es mācētu izdarīt, otra – vai to reāli daru. Pamatlietas pati varētu savam auto apmainīt – eļļa, riepas utt., bet, ja kaut ko nevarētu, jautātu palīdzību draugam. Tomēr labprātāk uzticu auto profesionāļiem labā servisā.

Autosports man ir tuvs kopš bērnības, kad vienmēr braucu atbalstīt tēti sacensībās. Vēlāk pati sēdos pie kartinga stūres. Nopietnāk ar autosportu sāku nodarboties 13 gadu vecumā, un nu jau apritējuši 10 gadi. Viss notika likumsakarīgi – autosports kļuva par dzīvesveidu, un sasniegumi – par mērķi. Nozīmīgākie no tiem:

2007. gada čempione Beļģijas atklātā čempionāta formulas Renault 1600 klasē. 2004. gadā  ieguvu Latvijas Sporta meistara titulu; astotā vieta Rotax max Eiropas čempionātā RM-1 klasē. 2003. gadā otrā vieta Latvijas kartinga čempionātā Rotax max junior klasē; ceturtā vieta Austrijas atklātajā čempionātā Rotax max junior klasē.

Šobrīd aktīvi mācos, jo autosportistes karjera pašlaik neattīstās kā vēlētos. Ir izdarīts milzu darbs, lai būtu iespēja braukt kādā no seriāliem, bet tik dārgam sportam šobrīd ir ļoti grūti piesaistīt finansējumu. Autosportisti mani ļoti labi sapratīs. Tāpēc šobrīd izmantoju laiku – papildinu zināšanas dažādās jomās un pilnveidoju sevi. Visas savas prasmes domāju dot tālāk cilvēkiem, kuriem ir interese par autosportu, tāpēc ir svarīgi būt iekšēji pārliecinātam un sakārtotam, lai tādu darbu varētu strādāt. Šobrīd kopā ar biedrību «RA Motosport» esam izveidojuši projektu «beFast.lv», kur ikvienam cilvēkam ir iespēja mācīties braukt ar kartingu vai savu auto pa trasi. Tam nav ne ātruma, ne vecuma ierobežojuma, jo iemācīties pamatus un braukt ātri var jebkurš. Gribu cilvēkiem parādīt, ka tas nav tikai izredzēto sporta veids, bet ar darbu var sasniegt ļoti labus rezultātus. Galvenais ir saprast savu auto un to, kāpēc konkrētā situācijā jārīkojas tā vai citādi.

Vīrieši sacīkšu trasē mani uztver kā konkurentu – šajā sporta veidā dzimumam nav nozīmes. Arī es pati, uzvelkot kombinezonu un uzliekot ķiveri, sajūtos kā līdzīgs ar līdzīgu. Sports paliek sports. Ārpus trases varbūt  citādi, esmu novērojusi, ka tas izraisa interesi – ir vīrieši, kuriem uzreiz gribas pacīnīties, vai tā būtu ielas mašīna vai kartings. Tieši tāpēc domāju, ka «beFast.lv» projekts ieinteresēs daudzas sievietes – es, kā sieviete, droši vien pasniegšu šīs zināšanas no cita skatpunkta, varbūt ne tik sarežģīti, kā to, iespējams, darītu ļoti tehniski noskaņoti vīrieši. Lai gan, manuprāt, tam visam nav būtiskas nozīmes, vairāk jau sabiedrība pati nosaka šo  dzimumu dalīšanu. Starp citu, nesen pamanīju, ka Tildes vārdnīca vārdu «autosportiste» pasvītro kā kļūdainu un iesaka pārlabot uz «autosportists». Uz autosportu var paskatīties dažādi – tradīcijas jau mēs veidojam paši. Mazas meitenes visbiežāk nesēdina kartingos, jo tehniskie sporta veidi it kā nav domāti sievietēm. Man paveicās, ka tēvs ir kaislīgs autosporta fans, un tikai pateicoties viņa neatlaidībai un mammas atbalstam esmu šeit. Nezinu, kā būtu bijis, ja man būtu brālis – iespējams, es nebūtu kļuvusi par autosportisti, bet gan par pilnīgi «tradicionālu» sievieti. Es nespēju sevi iedomāties nekādā citā ampluā un esmu pateicīga visiem tiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi savā dzīvē, kas man ir palīdzējuši iet tieši šo ceļu. Kas mani tajā visā saista? Ātrums, dinamika, precizitāte. Tā milzīgā adrenalīna deva, ko gūstu, kad «iespiežu pedāli grīdā» un apdzenu konkurentu. Tās sajūtas ir tā vērtas, un tā ir mana dzīve, kuru es nekad nemainītu ne pret vienu citu.

Kristena

Mans sporta auto ir Nissan Skyline R33 GTS-T, sapņu autiņš lielākajai daļai drifta, tūninga un datorspēļu fanātiem - 2.5 l turbo motors, šobrīd apmēram 330 - 350 zs. Automašīnai veikti daudz un dažādi uzlabojumi, un vēl daudz jādara. Lieta, kuru noteikti vēlētos atrisināt, ir automašīnas svars - tā ir milzīga un sver tuvu pie 1500 kg, noteikti būs jāatvieglina. Bet lielākā problēma ir manas līkās rociņas - tās jātaisno ļoti daudz un tas arī aizņem visvairāk laika.

Braucu ar to, kas kustas un ko iedod. Par savu sapņu auto nemaz nemācēšu atbildēt - gribas un patīk ļoti daudzas mašīnas. Ja iegādātos visas, tad vajadzētu kartīgu Centrāltirgus paviljonu, kur visas glabāt. Noteikti gribētu Mustang Shelby, Lotus Exige un Aston Martin.

Pašai arī nākas  uzlabot savu auto un diezgan daudz! Ne tikai riepas mainīt treniņos (driftam aiziet apmēram viens riepu pāris uz velkošās ass 10 - 15 minūšu laikā), bet arī, piemēram, virsbūves darbi - tie man bija ļoti aktuāli pēc iepriekšējās sezonas, kad gandrīz katrās sacensībās pamanījos kaut kur iebraukt. Puišiem - kolēģiem bija pat teiciens, ka tā nav gonka, kad Kristena trases norobežojumā neiebrauc (šogad centīšos tā vairs nedarīt... Nu, vismaz ne tik bieži). Nav tā, ka es būtu sajūsmā, ka pirms sezonas vismaz viens mēnesis (labākajā gadījumā) noteikti garāžā jānostrādā, bet tās vienkārši ir lietas, kas jāizdara un viss. Palīdz man gan draugs Edvards, gan viņa brālis Ričards, gad viņa priekšnieks Edža (piedodiet, ja kādu nenosaucu), un vispār man ir paveicies - ir arī atbalstītāji un fanu pulciņš.

Auto man ir dziļi emocionāla lieta, un jāsaka, ka neviens manā ģimenē neko tādu nav darījis. Sacensībās sāku piedalīties, ja nemaldos, 2002. vai 2003. gadā (standartauto rallijā). Esmu piedalījusies daudz un dažādās "sētas" sacensībās, auto klubu pasākumos, bija periods, kad patika ledus / sniega sacensībām, mazliet pabiju arī sporta rallija apritē kā nulles ekipāžas pilote, divus gadus startēju kā viespilote lietuviešu komandā 1003 km sacensībās autošosejā, Palangā. Pašlaik divus gadus esmu LAF drifta darba grupas vadītāja un sportiste. „Street drift” sacensībās 2009. gada oktobrī no 52 dalībniekiem ieņēmu 4. vietu.

Pati esmu dziedātāja un vijolniece. Sen atpakaļ vadīju karaokes vakarus klubā "Bimini", tad 3 gadus braucu uz kruīza kuģiem Indonēzijā, Singapūrā, Grieķijā...

Runājot par vīriešu attieksmi pret mani apvienojumā ar sporta auto – tā kā pa ielu ar šo auto pārvietoties nevar, tad tikai braucot uz / no sacensībām loģiski - ļoti pievērš uzmanību. Skaists auto tomēr, un cauri tumšajiem stiktiem neredz, kas pie stūres... Esmu vienīgais skuķis Baltijā, kas driftē. Forši! Ja par mani runā, tātad esmu dzīva!

Linda

Braucu ar Subaru Impreza WRX, auto ir uzstādīta pilnā sporta izplūde, veikti arī jaudas uzlabojumi. Iepriekš esmu braukusi ar Audi 80, Mitsubishi Eclipse, bet mani sapņu auto markas ir Ferrari un Bugatti. Pati auto nelaboju, jo labāk tas sanāk manam draugam.

Subaru man patīk, jo tas ir izteikti maigs auto – murrā kā kaķēns, ir «paklausīgs», sevišķi ziemā uz ledus. Moto un auto (tieši šādā secībā) mani ir aizrāvis jau ļoti sen, lai neteiktu, ka esmu «pārņemta» ar to. Auto nav un nebūs manā dzīvē kā «dzelžu kaudze», ne arī vienkāršs pārvietošanās līdzeklis. Tā ir lieta, kas raksturo mani! Šobrīd motocikls man spēj sniegt adrenalīna devu brīžos, kad es to visvairāk vēlos, un man nav jābūt vīrietim, lai saprastu, ka es mīlu močus un autiņus. Jebkurā gadījumā, katram no mums ir savi hobiji, aizraušanās, un grūti pateikt, kas tam visam ir par pamatu. Esmu piedalījusies ārkārtīgi daudz ielas dragreisu pasākumos un vienā oficiālajā dragreisā, rezultāti – kā nu kuro reizi, atklāti sakot, nebiju un neesmu par to visu īpaši piedomājusi, jo tas ir vairāk savam priekam. Jāsaka gan, ka ir gadījies uzvarēt arī puišus.

Pati esmu pašapzinīga, neatlaidīga, vienmēr gatava cīņai, dumpiniece, uzticos tikai sev. Dzīvoju ar sirdi. Esmu sieviešu auto kluba «Baberacing» dibinātāja, un sākumā nespēju iedomāties, ka klubā būsim tik daudz meitenes ar līdzīgām interesēm, dzīvesveidu, sajūsmas vērtu uzmanību pret auto un moto. Lepojos un priecājos par katru jaunu kluba meiteni. Mums visām nekad nav bijis vienaldzīgs auto!

Sanita

Braucu ar Alfa Romeo GTV. «Alfiņai» ir 2,0 V6 turbo dzinējs. Mašīna ir samērā smaga, jo pašmasa tai ir 1500 kg, bet neatkarīgi no tā ar 202 zirgspēkiem tā iet labi un ir patīkami braukt. Iepriekš esmu braukusi ar KIA, Ford, Mazda, VW un Toyota markas mašīnām. Ja Alfa Romeo nākotnē varētu atkal ķerties klāt aizmugurējo riteņu piedziņas (RWD) automašīnu ražošanai, tiesa, kādam sportiskam modelim, tad, iespējams, tas varētu būt īstais. Savu automašīnu gan pati nelaboju. Elementārākas lietas paveic mans draugs, taču lielāki darbi – remonti tiek uzticēti speciālistiem. Kad nepieciešams šo to saremontēt, vēršos pie puišiem Alfa Romeo kluba darbnīcā «Autofficina», ir veikti daži uzlabojumi arī «RE Autoklubā». Tas, ko vēl vēlētos uzlabot, ir vadāmība. Pašlaik ir uzliktas spēcīgākas bremzes.

Stāsts, kāpēc vispār braucu ar Alfa Romeo GTV, ir šāds – nolēmu, ka gribu pati savu auto, draugs meklēja dažādus variantus un piedāvāja. Skaidrs bija tas, ka auto būs sportisks. Kā viens no diviem variantiem bija Toyota Celica Carlos Sainz. Nezinu pat īsti, kas bija par iemeslu, taču man kaut kas līdz galam «nepaķēra». Alfa Romeo GTV bija nākamā. Izbraucu testus un sapratu, ka man to vajag. Draugs sākumā mēģināja atrunāt, teica, ka dārga uzturēšana utt., bet rezultātā saprata, ka nav variantu mani atrunāt, un tika nopirkta Alfa Romeo GTV 2.0 V6 TB. Tiesības noliku jau 18 gadu vecumā un tad arī sāku stūrēt.

Runājot par autosacensībām, līdz šim oficiālās sacensībās neesmu piedalījusies, jo, kā jau minēju, mašīna ir jāsaved ļoti labā kārtībā un tajā ir jāiegulda daudz finanšu. Taču, protams, tādu domu nekad neesmu izslēgusi. Iespējams, jau šogad sākšu ar piedalīšanos Alfa Romeo kluba organizētajā pasākumā «Cuore Sportivo», kas paredzēts Itālijā ražoto spēkratu īpašniekiem. Tad jau skatīšos, kā veiksies, un domāšu tālāk. Un vēl Alfa Romeo klubā mums ir savs kartingu čempionāts, kas notiek gada garumā katru mēnesi. Tajā esmu piedalījusies. Protams, līdz pirmajām vietām ir patālu, taču ir interesanti puišu kompānijā pacīnīties, jo pēdējā gluži arī neesmu.

Man ir 25 gadi. Strādāju apkalpojošā sfērā – viesnīcā «ABC Restorāns» par restorāna direktori (interesants fakts, ka šī viesnīca pieder Jānim Naglim, kas pazīstams arī kā rallija braucējs). Brīvajā laikā patīk, protams, braukt ar kartingu gan Kandavā, gan Rīgā jaunatvērtajā kartinga hallē. Tāpat ikdienā savas rūpes prasa arī mājdzīvnieks – fretka (mājas dekoratīvais sesks). Man patīk aktīvs dzīvesveids, mierā tiešām grūti nosēdēt. Neesmu pievērsusi uzmanību uz ielas vīriešiem, kad braucu ar savu auto. Pavasarī, kad pēc «ziemas guļas» mašīna tiek izkustināta, protams, ir manīti skatieni, bet man tas nav tik svarīgi. Galvenais, ka man pašai patīk tas, ar ko braucu. Tās ir sajūtas, kuru dēļ to daru. Atlika tikai vienreiz pamēģināt! Ar kartingiem bija tā – braucu, braucu, un patika. Tad palasīju informāciju, daudz ko sapratu, sāku mēģināt arī to realizēt trasē, laiki uzlabojās, azarts kļuva lielāks un, protams, prieks arī neizmērojams, ka var līdzvērtīgi ar vīriešu kārtas pārstāvjiem cīnīties. Taču, nenoliedzami, visam pamatā ir tikai un vienīgi treniņi.

Unda

Braucu ar VW Golf 5, jauda nav liela – nieka 105 zs, taču ir pietiekami, lai brauktu ņipri. Iepriekš vizinājos ar VW Golf 3, mašīnai biju ārkārtīgi pieķērusies – kā jau pirmajai. Devu tai vārdu Sienāzītis, jo bija spilgti zaļā krāsā, tagadējais auto ir balts un iemantojis vārdu Pikucītis. Mana auto uzticamais labotājs ir krusttēvs, agrāk – tēva autokrosa laikos – viņš bija mehāniķis sporta mašīnai. Automašīnai esmu uzlikusi «lietos» diskus, ar ko arī pietiek – nepatīk, ka pārspīlē, «feini», ka izskatās gaumīgi un vienkārši. Gribētos palielināt jaudu līdz 140 zs, drošībai – lai vieglāk apdzīt un ir ekonomiskāk.

Ja nebūtu uzaugusi garāžā un bērnībā tik bieži ostījusi sporta auto izmešus, visticamāk, mani neinteresētu autosports. Atceros, ka agrāk, salīdzinot ar brāli (autokrosa braucēju Gintu Bujānu – red.), man vairāk saistīja tēva sacensības, pati ļoti gribēju piedalīties gan kartingos, gan arī sēsties pie auto stūres. Taču tētis, cienot manu sievišķību, ļāva to darīt neprofesionālā līmenī – tikai, lai prastu uzvesties uz ceļa un ziemā neapjuktu pie saslīdēšanas, tas viņam arī ir izdevies. Protams, esmu piedalījusies dažādās sacensībās. Pirmās bija Cēsu kartinga hallē, mums pat bija sava dāmu klase, kurā ieguvu pirmās vietas. Tad nāca ziemas auto daudzcīņa, kur izdevās gūt labu pieredzi, braucot pa ledu. Un nu jau pavisam drīz atklāsim «333 LeMan» kartinga sacensības, kurās piedalīsies aktīvākie Latvijas autosportisti. Esam savākušās ašākās meitenes un izveidojušas lielisku komandu, šobrīd strādājam pie atbalstītāju meklēšanas, un sacensības, kā jau katru gadu, ir labākā atpūta. Atrakcija ir saistoša, jo nav jau īsti svarīgi – sieviete vai vīrietis. Ja patīk azarts, ātrums un nav bailes – kāpēc ne? Katrs meklējam, kur gūt spilgtas emocijas. Es tās gūstu darbā vai iesaistoties aktīvajos pasākumos.

Jau sešus gadus dzīvoju Rīgā, esmu dzimusi un augusi Cēsīs.

Traki mīlu dzīvi! Daudz strādāju, piedzīvoju un jūtos īstajā vietā un tieši laikā.

Darbojos transporta un loģistikas sfērā, darbs ir aizraujošs, kas saskan ar manu būtību – nevarētu nosēdēt mierā. Katra diena ir citāda – jaunas problēmas un risinājumu rašana, super! Ļoti patīk ceļot, nākotnē tam veltīšu vairāk laika.

Vīrieši uz ielas, ieraugot mani un manu auto, atskatās, tas tiesa. Attieksme noteikti pozitīva, ir gadījies steigties un uzvesties ārpus pieļaujamām normām, taču vienmēr smaidu, un ar to arī atbild vadītājs, kas mani ir palaidis vai manījis manu «slikto» manevru. Sieviešu attieksme visbiežāk ir negatīva – neatkarīgi no tā, vai smaidi vai nesmaidi. Gandrīz katru nedēļu man sanāk kuriozi ar krustvecākiem, kad viņi ciemojas Rīgā. Kad braucam pusdienās vai iepirkties, parasti auto vadu es, abi sēž aizmugurē. Sākumā šķita, ka viņi tā mīļi kopā saspiedušies, taču beigās noskaidrojās, ka viņiem ir bail no manas agresīvās braukšanas un kauns, ka nepārtraukti kaut kur nekaunīgi lienu.

Žanna

Pārvietojos ar BMW 330 Ci E46 (uz jaudas stenda auto nav bijis, tāpēc precīzi nemācēšu pateikt, kāda tā šobrīd ir). Auto ir kristāla baltā pērles krāsā, tam ir aizmugurējās LED diožu lampas, BMW zīme ar Swarovski kristāliem, M-paka, pārtaisīts motora pārsegs. Šis tas tika darīts, lai paaugstinātu jaudu, bet vairs necenšos uzlabot savu auto - jo vairāk sāc jaukties, jo mašīna vairāk niķojas, līdz ar to esmu nolēmusi nopirkt citu automašīnu, konkrēti pārbūvēšanai, lai spētu konkurēt autosacīkstes. Šo mašīnu uzlaboju tikai tik daudz, lai tā izceltos uz pārejo fona, atšķirtos un kad vajag, varētu uzspiest gāzes pedāli. Braukt ar „3-Series” ir vienkārši bauda visur un vienmēr - tāpēc manā īpašumā ir BMW 330 ci. BMW ir labākā izvēle: cenas ziņā, skaists, ātrs un uzticams automobilis. Jā, piekare ir diezgan cieta, bet braucot pa asfaltu to nevar īpaši just. Patīk uzrāviens līdz 100km/h, lai gan varēja būt īsāki ātrumkārbas robi. Salīdzinot auto parametriem un izmēriem, BMW ir kā radīts man!

Man ir piederējuši divi BMW 3.sērijas modeļi -  E36 un E46, bet ilglaicīgi braucu ar dažādām automašīnām, tādām kā Mitsubishi 3000 GT, BMW X5, BMW 745 un vēl dažas, kuras nav vērts pieminēt. Man ir daži mērķi, kas saistīti ar autosportu un automašīnu iegādāšanos un pārbūvi. Esmu iecerējusi vairākus projektus auto tūningā un auto klasikas jomā.

Smejos, atceroties to brīdi, kad pati daudzus gadus atpakaļ mainīju gultņus, amortizātorus un mēģināju izjaukt auto. Tas man sanāca, bet lai saliktu auto atpakaļ, nācās lūgt palīdzību. Šobrīd ļauju remontēt savu automašīnu uzticamiem autoservisiem, kuri specializējas tieši uz BMW markas automobiļiem. Protams, ka tādas lietas, kā lampiņu apmainīšana, attiecīgu šķidrumu pieliešana vai citus sīkumus es daru pati, ja atļauj laiks.

Kopš mazotnes manu uzmanību piesaistīja autosacīkstes, adrenalīns un uzslava, jo vairāk ja esi sieviete, un zināju, ka agrāk vai vēlāk man būs iespēja pierādīt sevi autosacīkstes. Viss sākās ar to, ka izlēmu pārbaudīt sevi  kādās sacensībās, kuras norisinājas netālu no manam mājām. Šis atgadījums deva man parliecību, ka man tas sanāk. Visspilgtāk atmiņā palicis gadījums sen atpakaļ, kad braucu bezceļu organizētajās sacensības, ar Audi apmetu kūleni un turpināju sacensības. Beigās ar visu avāriju paliku 2.vietā! Protams, ka sacensībās esmu pārspējusi puišus, taču zinu, ka tikai ar koncentrēsanos, vēlmi uzvarēt un meistarību to var panākt. Ir patīkami, ka tie, kas paliek aiz tevis, ir vīrieši, kuri pēc dabas ir pašpārliecināti par sevi un domā, ka sievietēm nav vietas autosportā vai pat pie automašinas stūres. Mani ievērojamākie sasniegumi ir: 2008.gadā SK 333 “Ziemas kauss” I, II un III posmā ieguvu godalgotu vietu un stāveju kopā ar izciliem autobraucējiem uz pjedestāla. Biju vienīgā sieviete RWD klasē, tāpēc bija liels prieks iegūt godalgotu vietu un saņemt balvu. 2005.gadā “Mehu dienas 2005 Dragrace'' Nākotnes lidlaukā ieguvu III vietu. 2004.gadā BMW sacensībās trasē ''Rullītis'' iekļuvu pirmajā desmitniekā no vairāk kā 50 mašīnām.  2003.gadā cezceļu sacensības Tīnūžos - II vieta.

Līdz pat šai dienai pastāv dzelžaini aizspriedumi, kas saistīti ar daiļā dzimuma spēju paveikt to, kas tradicionāli skaitās vīriešu privilēģija. Uzskats par valdošajiem stereotipiem ne vienmēr attaisnojas, tieši šajā gadījumā var minēt sieviešu lomu pie transportlīdzekļa stūres. Katrā no mums mīt talanti konkrētās dzīves jomās. Esmu izveidojusi sieviešu auto / moto klubu “FFR” (Fast Foxes & Rides). Ideja par šādu biedrību radās ne vienā mirklī, tā tika lolota, izstrādāta ievērojamā laika periodā, ieliekot ne mazumu darba un pūles. Kluba darbības mērķis ir popularizēt sievietes kā prasmīgas auto un moto braucējas, lai lauztu sabiedrībā iesīkstējušus stereotipus. Un lai tas notiktu, pirmkārt braucējai nepieciešams talants – tā ir lieta, ko nenopirksi. Otra lieta ir mērķtiecība – atdeve tajos brīžos, kad brauc.

Vineta

Pārvietojos ar Subaru Impreza STi. Tehniskajā pasē rakstīts: 2.5 cm3, 221 kW, 5 sēdvietas, pasažieru. Nekādu tehnisku uzlabojumu mašīnai nav, tikai ielikts atslodzes vārsts. Nezinu pat, vai kaut ko būtu tik ļoti nepieciešams vēl uzlabot, jo šis auto arī šajā versijā nav slikts, turklāt man nav mērķis startēt dragreisos, sprintos vai citās sacensībās, kur būtu «par īsu» ar to, kas šai mašīnai ir. Pilsētas satiksmei neko vairāk nevajag. Iepriekš man bijuši dažādi braucamrīki – sākot no vecas Ford Fiestas ar mazu motoriņu. Ir bijis arī Ford Scorpio, Mazda 626, Renault Laguna. Esmu braukusi ar dažādām mašīnām, dažādām piedziņām un dažādām jaudām. Varētu teikt, ka man pašlaik ir mans sapņu auto. Pat divi. Viens – Subaru Impreza, ar ko braucu ikdienā, otrs – Mitsubishi Evo IX, ar ko braucu sacensībās.

Pati savus auto neremontēju, jo, ja visi sāks paši sevi ārstēt, profesionāli ārsti nošausies. Katram ir jādara tas, kādu izglītību ir ieguvis profesionāli. Man nav automehāniķa vai auto inženiera izglītības, un tas arī mani nesaista. Neesmu tā tipa sieviete, kas gūst prieku un gandarījumu, līdz elkoņiem eļļainām rokām rokoties pa motortelpu...

Kāpēc tāds auto? Patīk. Bet mans dzīvesveids nav nemaz tik ātrs un adrenalīna bagāts, tāds vienkārši ir izveidojies priekšstats. Droši vien tāpēc, ka braucu rallijā, taču mana piedalīšanās sacensībās arī ir citāda – mēs necīnāmies ne ar vienu par sekundēm, mūs neinteresē, cik esam atpalikušas vai apsteigušas vienu vai otru ekipāžu, mums ir pavisam citi uzdevumi un pienākumi. Sporta ieskaites ekipāžas var atļauties «gāzt», avarēt, sasist mašīnas, tur pilotiem drīkst «aizkrist širmis». Mēs to nedrīkstam, jo esam «nulles» jeb drošības ekipāža, mūsu uzdevums ir nevis būs ātrākajām, bet gan pārbaudīt, vai trase ir sagatavota, vai tiesneši ir darba gatavībā, vai skatītāji atrodas viņiem paredzētajās zonās un nestaigā pa trasi. Protams, mēs nedrīkstam braukt pārāk lēni, taču ne jau ātrums uz riska robežas ir mūsu lieta. Rallijs ir mans pirmais sporta veids, un, kad startēju ieskaitē, nebija gluži mans mērķis «izcirst čaļus» – no autosporta prieku var gūt arī citādi. Izdomāju piedalīties pavisam nejauši un ne gluži pati. Apstākļi sakrita, ka pirms kāda laika viens no vecmeistariem man pajautāja, vai negribu pamēģināt. Pamēģināju – iepatikās. Autosports vairs jau nav nekas «tik» netradicionāls. Jā, sieviešu autosportā nav daudz, un viņām ir grūti, reizēm pat neiespējami cīnīties ar vīriešiem, bet diez vai joprojām vajag uzskatīt, ka sieviete pie sacīkšu auto stūres ir kaut kas ekstraordinārs. Turklāt nav jau viegli tai «vilku barā» – nievājošu vai nosodošu attieksmi esmu izbaudījusi pietiekami, bet, kopš vairs neesmu konkurente trasē un braucu kā «nulles» ekipāža, šī attieksme ir mainījusies pilnīgi uz pretējo pusi, tagad esam «mūsu meitenes» un visiem patīkam! No sākuma, kad kopā ar Līgu Stirnu sākām braukt «par nulli», puiši nerēķinājās, ka ar trasi iepazīstas un sacensībās piedalās sievietes, un, gaidot startu, čurāja turpat pie savām mašīnām. Tagad ir sākuši iet dziļāk mežā...

Ielas satiksmē vīriešu attieksmē novērojama plaša emociju gamma – no acīmredzamas skaudības līdz atzinībai.

Ikdienā esmu finansiste un vadītāja. Strādāju ar cipariem un cilvēkiem.

Autors: Ilze Aperāne
Foto: Artūrs Tinte; Jānis Barbars