Šķiet, ka stantraidinga puišus no Kino studijas teritorijas zina jau katrā mājā Latvijā. Un ļoti iespējams, ka arī ārpus Latvijas, jo šiem cilvēkiem pa spēkam aizraut ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas, Polijas, Lielbritānijas publiku, un turpmākajā darbības plānā ASV – stantraidinga meka. Par visu sīki un smalki stāsta „Stuntfighters” komandas menedžeris Mārtiņš Ārents.

Sastāvdaļas

Ar ko mums, parastajiem, standarta ekstrēmo sajūtu cienītājiem, būtu jāizprot vārdu salikums „stunt raiding”? Stantraidings (jeb citiem vārdiem streetbike freestyle) Latvijā tālāk par pašu komandas dalībnieku iztēli uznācienu piedzīvoja 2004.gadā, debija augsta līmeņa sacensībās - 2006.gadā, kad tika iegūta pirmā vieta Polijas stantraidinga čempionātā. Iniciators pasākumam – Jānis Rozītis, kas arī pašlaik ir komandas pieredzējušākais un nopelniem bagātākais braucējs, un stantraidings ir viņa pamatnodarbošanās. Mārtiņš uzsver, ka lai arī virzīts pasaules sacensībām vairāk tiek viens sportists, tomēr katra tā uzvara tiek uzskatīta kā visas komandas nopelns. Iekšēja konkurence komandā nepastāv. Interesanti, ka līdz liktenīgajam 2004.gadam Jānim nebija nojausma, ka stantraidings ir populārs sporta veids pasaulē, bet šeit jau laikam runa ir arī par talantu, ne tikai trennēšanos. Nu moto sporta klubs izaudzis līdz desmit cilvēku sastāvam, no kuriem pieci ir pastāvīgi braucēji un divi manāmi dazāda līmeņa sacensībās ārpus robežām. Pēdējā laikā stipri progresējis Londonā dzīvojošais Lauris Klēbahs, kas savulaik piedalījies moto triālā (kas, starpcitu, ir labs pamats stantraidingam, jo dod līdzsvara sajūtu un pazudina bailes). Tapat komandas sastāvā startē arī Atis Gromovs (Tukums), Kalvis Burkevics (Rīga), Gints Bite (Tukums) un Gatis Riņķis (Salacgrīva).

Tricky moment

Kā rodas triki, ko laikam tā īsti neviens normāls cilvēks nav spējīgs nodemonstrēt? Idejas dzimst, galvenokārt, paša stantraidera galvā vai noskatoties video, ko veicis kāds no stanta guru pasaulē. Pēc tam tiek mēģināts redzēto atkārtot un padarīt vēl labāku (vai tomēr ekstrēmāku? J). Šajos mēģināšanas procesos rodas atkal jauni triki, tāpēc ja dažreiz liekas, ka visas iespējas un idejas izsmeltas, vienmēr tomēr paliek kas jauns un neatklāts, kas tāds, uz ko tiekties. Latvietis Jānis izcēlies ar savu „The Sickest Trick”, piedalīdamies Polijas Čempionātā. Izpildījums? Kājas pāri stūrei, braucot uz pakaļējā riteņa un turot moci visu laiku negatīvā leņķī, ātrums – virs 100 km/h. Jebkura mazākā asfalta deformācija nozīmē kritienu no diezgan liela augstuma un smagu traumu... Iepriekš neviens nebija šādu triku izpildījis un kad Jānis šo darbību bija veicis labu laiku, žūrija vienbalsīgi piešķīra pirmo vietu. Šis triks pēc tam bija ievietots ļoti daudzās interneta vietnēs. Līdz šim brīdim neviens pasaulē nav spējis atkārtot šo triku. Rodas jautājums – vai „Stuntfighters” braucēji ir apdrošināti? „Nav tā, ka kāda apdrošināšanas kompānija ļoti alktu mūs apdrošināt. Latvijā vienīgie, kas apdrošina motosportistus ir „Ergo”, pie kuriem tad arī vērsāmies ar savu vēlmi,” stāsta Mārtiņš. Jāsaka gan, ka pēc 1500.kritiena Jānis vairs tos neskaitīja. Papildus labums šai profesijai – braucējs pats labāk pārzin savu rentgenu par ārstu.

Lai arī var šķist, ka iznīcināto moču skaits šajā sporta veidā mērāms tūkstošos, Mārtiņš atspēko manu apgalvojumu, jo stantraidingā ātrums nav tik liels, kā, piemēram, šosejas motociklu sacensībās, tāpēc parasti tie tiek cītīgi remontēti.

Negribu skatīties no malas...

Ko darīt cilvēkam, kurš brauc ar moci, labi brauc, un jūt sevī vēlmi to visu attīstīt stantraidinga virzienā? Tā vienkārši ierasties „Stuntfighters” mītnē un skaļi visiem paziņot par savu vēlmi? „Jāsaka, ka tas ir ļoti individuāli. Bija mums tāds gadījums, kad Lauris Klēbahs (ar iesauku Jims) ieradās pie mums un teica, ka vēlas trennēties, darīja to diezgan intensīvi un rezultāts ir ļoti labs!” Pēc Mārtiņa vārdiem – katra jauna seja stantraidingā tik mazā valstī kā Latvija ir ļoti vērtīga, un vispārīgi runājot, Latvija uzskatāma par šī sporta veida lielvalsti, jo uz konkrēto iedzīvotāju skaitu ir ļoti daudz stantraideri. Jāsaka gan, ka lai nodarbotos ar stantu, jābūt savā ziņā māksliniekam – nekādu baiļu, vēlme eksperimentēt un mesties jaunos izaicinājumos ir priekšnoteikumi veiksmīgai darbībai ar moci. Protams, laika posms kādā var izaugt līdz laba braucēja līmenim katram ir individuāls, tāpēc Mārtiņš min, ka kāds var gada laikā iemācīties daudzus trikus, kamēr cits – piecu gadu laikā ne pusi no tā visa. Polijas braucējs (ar iesauku Stunter 13) pēc treniņiem viena gada garumā jau piedalījās Eiropas Čempionātā un ieguva ceturto vietu. „Ir tādi, kas piecus gadus brauc vienā un tajā pašā līmenī, un riska latiņu sev ceļ tik lēni, ka laikam vēl nav pieradis pie lūztošu kaulu skaņas,” prāto Mārtiņš.

Kā tad notiek vērtēšana stantraidinga sacensībās? Izrādās, līdzīgi kā daiļslidošanā – ir žūrija, kas parasti sastāv no trīs līdz pieciem cilvēkiem, un katrs vērtē pēc saviem kritērijiem: priekšnesuma sarežģītību – kā triki tiek savā starpā „saslēgti”, izpildījumu, kontaktu ar publiku utt.. Tā kā braucējam tiek dota brīva iespēja izpausties, bet lielākos čempionātos, lai izietu kvalifikāciju un paliktu tikai labākie, ir jāizpilda noteikti triki. Parasti braucēji tiek sadalīti divās grupās: nopietnie (profesionālie) stantraideri, kas sacensībās piedalās ar street bike freestyle močiem, kuru motora tilpums pārsniedz 600 cm³ (Krievijā – no 400 cm³) un kvadraciklu un skūteru klasēs, kas nav uzskatāmi par nopietniem sacensību dalībniekiem. Vaicāts par ievērojamākajiem sasniegumiem Mārtiņš noskaita iespaidīgu sarakstu: 2009.gada Krievijas Čempionāta uzvarētāji, tajā pašā gadā arī Skandināvijas Čempionātā pirmā vieta, 2007.gada Lielbritānijas Čempionāta uzvarētāji, protams, Latvijas un Baltijas labākie. Mārtiņš atzīst, ka Francija ir viennozīmīgs līderis stantraidinga jomā ar vietējiem. Arī Polija tuvojas šim statusam, jo izceļas ar kvalitatīviem stantraidinga pasākumiem un lielo sekotāju skaitu. „Šādu pasākumu organizēšana prasa lielus līdzekļus, ilgu sagatavošanās procesu, un ja katra valsts savu čempionātu sadalītu vairākos posmos, nebūtu fiziski iespējams uz visiem doties. No 12 mēnešiem pusotru mēnesi pavadām ceļā.” Lai saprastu, cik liela ir konkurence ārpus Latvijas robežām, vaicāju Mārtiņam par dalībnieku skaitu vienās sacensībās. Kādas valsts čempionātā parasti piedalās no 20 līdz pat 70 braucējiem, no kuriem puse tiek tālāk uz finālu. Pasaules čempionātā – ap 50, no kuriem pusfinālā nokļūst 14. Bet tendence dalībnieku skaitam ir tikai augšupejoša. 

Saprotams, ka šādām izdarībām diez vai pietiks ar piemājas placīti pie garāžas, tāpēc parasti „Stuntfighters” puiši sastopami Saulkrastu pusē, „Kuršu” benzīntanka stāvvietā, kur vēja un vietas gana, lai realizētu savas jaunākās (vai maz būtu vērts minēt – pārgalvīgākās?) idejas. Ziemā – mazliet ierobežotāka telpa kādā angārā. Papildus šoviem „Stuntfighters” darboņi atvēruši savu servisu un moto skolu, kurā māca braukt ar motociklu savādāk. Tiem, kuri vēlas paplašināt savu braukšanas spēju apvāršņus.

Autors: Ilze Aperāne
Foto: „Stuntfighters”