Neviens jau nav perfekts stāstītājs, lai nodeklamētu to, kas ar mums notika. Bet nu censties jau var. Tātad īsumā par to, kas tas bija, kā tas bija.

Galerija: Savādāks skats uz WRC

Sākās jau ar to, ka Kids sakūdīja tautu, ka IR jābrauc. Esot svēts pienākums paviesoties panu zemē, kur notiks "gonki mašinnije". Kas jādara, jādara. Kā parasti braucēju ar muti ir mazliet vairāk, nekā vietu mašīnā. Tomēr beigās kaut kā trīs braucēju ekipāžas savācas - Kids/Jucis, Žmurikuss/Yomayo un mass/neela/Kollis/zais.

Lai lieki nežāvētu Līgo vainadziņus, nolemts startēt no Rīga city jau 23. jūnijā sešos no rīta. Apmēram tā, lai ap pusdienlaiku jau būtu dislokācijā un varētu izpildīties nacionālo svētku gaisotnē. Kā par brīnumu visas ekipāžas stāvlaukumā pie A7 ierodas norunātajā laikā un neviens neko nav pazaudējis. Sprēgā viegli joki un varam sākt dot mizā. Lietuvēnu zemē bez "tekošo" jautājumu risināšanas īpaši nestājamies. Te viss ir pa vecam: jaunais augšā, vecais apakšā un pa vidu puļķīts. Garšīgās magones aug tāpat un arī baltā pulverīša kalns nav kļuvis mazāks.

Šoreiz nekādi debīli traktoristi mums uz ceļa negadās, nav arī "Keliu policija", kas mūs spētu lieki aizkavēt. Nedaudz izvingrinam locekļus vienīgi Marijampole city, jo tur ir uzdevums. Pastaigājam pa centriņu, sameklējam 2 baznīcas, nolūdzamies Dieviņu, lai mums labs ceļš, pierakstamies logbukā un rūcinam tālāk. Polija jau tepat tuvu un drīz vien jau esam panu zemē iekšā. Tur arī nekā pārsteidzoša, vienīgi mūsu mazais dino-ceļabiedrs ir izbrīnīts par ceļa remontu poļu gaumē - "meistars" ceļa ielāpus laista ar piķi no metāla lejkannas.

Ceļā uz galapunktu iebraucam pirmajā lielpilsētā Suwalki un tur benjtankā, redzot rallija reklāmu logā, naivi uzjautājam par biļetēm. Kategoriskais pana "nje nje" mūs pārliecina - te par ralliju kaut ko zinām tikai mēs. Ap plkst. 14 jau esam galaktikas centrā Mikolajki, kur beidzot kāds kaut ko zina arī par ralliju un biļetēm. Nopērkam tās ar nelielām mokām, jo jaunizceptā kasiere īsti nav iemācījusies lietot karšu terminālu... . Šķita jau, ka pēc viņas darbošanās, bankas konta saturs būs izsīcis, taču beidzas viss laimīgi kā meksikāņu seriālā.

Kad tas ir nodarīts, meklējam bāzes vietu. Atrodam to netālu no pilsētas pie kāda kanāla, kas savieno apkārtnē esošos daudzos ezerus. Lai piekļūtu šai vietai, der atcerēties meldiju "brauciet lēnām pār tiltu, draugi", jo zemē iebetonētās konstrukcijas ar auto šeit zemu lidot neļauj.

Turpmākās 2 dienas, kuras šeit pavadām, mūs nebeidz izklaidēt garāmbraucoši peldrīki no pavisam mazām laiviņām, līdz pamatīgiem upju tramvajiem.

Pēc bāzes nometnes iekārtošanas mums ir neliels nemiers, jo daļa ceļotāju ir geokešinga vergi (tie, kas neko nesaprot, kas tas ir, neuzdod jautājumus, bet dodas internātā un meklē (geocaching.com, geoforums.lv, abc.geoforums.lv). Tieši tāpēc mums var būt iekšā tikai nedaudz alus un jādodas kastīšu meklējumos. Ievērojamākās aplūkotās vietas ir Boyen fortress @Gižycko (Daugavgrīvas cietoksnis šai vietai vienkārši pienes ūdeni...) un vecā Ādolfa Hitlera dzelzsbetona vasarnīcas komplekss "Wolfsschanze". Pēdējā vieta tos, kas tur vēl nebija bijuši, pārsteidza. Tik daudz dzelzsbetona mežā vēl nebija gadījies redzēt.

Atceļā no bunkuriem izmantojam šortkatu gar dzelzceļu un tur kādā vietā mūs negaidīti pārsteidz pans Hapijs Nau Jērs.

Vakarā mēs jau neliksiemies mierā, kamēr neizgāzīsim pa rallija trasi, lai saprastu, kur būtu ko skatīties. Nākamajā dienā ir rallija šeikdauns, kad varam redzēt, kā salīdzinājumā ar mums pa trasi virina spooooortisti. Te mums skaidrā valodā tiek paskaidrots, ka ir tāda "No go area".

Skatāmies un priecājamies par to, ka nelīst. Daži vietējie VIP iekārtojušies traktorložās, bet mēs satiekam latviešu bratokus no Kurzemes, kā pienākas, ar semenēm saujā un užavnieka 5l plastmaseni padusē.

Kad esam redzējuši kā braucēji brauc un fotogrāfi fotografē, dodamies tālākās gaitās.

Lai zinātu kas ir kurš, pabradājam arī pa service park, kur redzam gan braucējus, gan nebraucējus un arī viņu tačkas. Loebs kaut kur aizliekas ar motorolleri, tāpēc viņu nav jēgas fotografēt. Nobildējam tikai viņa kapli un arī pavadošās žirafes.

Kaut kur servisa parkā mūsu Latvian tourist group izvēlas arī savu šī rallija favorīti (G.Četonkaya), kuru mīļi iesaucam par Žetonkaiju. Nav jau spice, bet mazliet jau braukt prot... .

Kad viss jau ir apnicis, daļa biedrīšu dodamies kārtējos kastīšmeklējumos, pārējie kur nu kurais. Paspējam apciemot gan Bembiju paradīzi gan arī diskaverojam krosa ceļa rulli ar pumpeni. :)

Papusdienojam kādā benjtankā, kur ir atrodams maskēts transportlīdzeklis un novērojami bargie vietējie "rockeri" ar PUCH Turbo.

Miers bāzes nometnē neiestājas vēl ilgi, kamēr vien nesākas dabas katastrofa ar vēju un lietu. Tomēr no rīta tikai viena no teltīm ir kļuvusi par peldbaseinu... .

Nupat jau esam sagaidījuši, ka sākas īstā gonka, ko vērojam, slienājot savas apkaklītes (nu vismaz, kamēr brauc spicie). Mazais "skripītis" visu aktīvi komentē pa rādiooo.

Kaut kur ir pazudis lielais spicais līderis. Pārējie frēzē tālāk, bet #1 šīsdienas braukšana ir beigusies ar nolauztu riteni (nav ko jājājas pa celmiem!).

Pēc grūtas nakts atkal jau esam trasē un turpinām iesākto. Citi skatītāji jau arī nav nekādi mīkstie... . Kāds atbraucis no tālienes ar "wanna be Subaru" auto, bet poļu pans pierāda, ka spēja uzcelt telti un pārnakšņot arī peļķē.

Atkal ir rallijs, kur katrs brauc kā māk.

Ak, jā! Bija jau mums arī nakts kempingā, kur ceļotājiem katram savs prieciņš.

No rīta jau atkal veselība ir savā vietā, aknas nomierinājušās. Dodamies pa "miežu ceļu" uz skatu laukumu.

Gonki noslēdzas ar kārtējiem lēcieniem un gāzieniem, kā arī paņām faņām.

Lēcieni pār tramplīnu, tāpat kā beibes, turpinās... .

Jāatzīmē, ka rallijs kopumā nemaz tik slikts nebija. Redzējām kā ir un kā nav jābrauc, novērojām Safety personālu, kā arī ļoti mierīgus skatītājus, kurus garāmbraucošie sportisti pat nespēja iztraucēt.

Nemiera dzīti brīvajā laikā vēl apmeklējām dažas apdzīvotas vietas, arī Pi... (man roka neceļas latviskot šo nosaukumu), kā arī piestājām pie kāda bāra ar mīļu gastronomisku nosaukumu.

Atceļā pabijām Polijas-Lietuvas pierobežā, tā saucamajā "brīvdabas muzejā", kas sastāvēja no 3 mājām. Lietuvā, lai skaisti noslēgtu arī kastīšmeklēšanas pasākumu novērtējām kādu pusnovārtā atstātu muižu, kā arī ūdensdzirnavu dambi. Nekas ievērības cienīgs tas varbūt arī nebūtu, ja vien mēs pēc tam nedotos šortkatā uz E67... . Kad mēs jau bijām sasnieguši mežu un ceļš vairs nebija diezcik plats, izrādījās, ka tur plosījušies mežistrādes monstri. Ja jau ekipāžai ar Foresteri dažbrīd šķita, ka mēs tur varētu arī palikt, ko gan pie sevīm teica Kids ar Imprezu un Žmurikuss ar pežoooooo. Labi, ka skaļi viņi to nepateica. Bet bezceļa posms (kas tik maziņš nemaz nebija) tika varonīgi pieveikts, izbrauca visi, neko būtiski neapskādējot. Vēl mums radās problēmas ar Forestera dzinēja dzesēšanu, labi, ka tas notika jau tuvojoties dzimtajai zemei. Kaut kā līdz Rīgai tikām..., tā kā piedzīvojumu netrūka. Tie, kas nepiedalījās, kārtējo reizi kož elkoņos un gaida nākamos pasākumus!

Tas arī laikam viss, piedodiet, ka tik gari sanāca. Ja nepatīk - nelasiet. :D