Nevienam nav šaubu par autosportistu braukšanas prasmēm un to, ka ar savu iemīļoto sacensību auto braucējs jūtas kā cimds ar roku. Bet kā ar pavisam ikdienišķu braukšanu pa ielu? Lai noskaidrotu, vai trasē gūtās iemaņas ir (nav?) iespaidojušas autosportistu ikdienas braukšanas paradumus, uz savdabīgo eksperimentu vēlreiz iejusties eksaminējamā lomā CSDD braukšanas eksāmena auto aicinājām četrus sabiedrībā labi pazīstamus auto sportistus: rallija pilotu Ivaru Cauni, drifta braucēju Gvido Elksni, krosa braucēju Juri Kuļikovski un rallijreida un rallija pilotu Andri Dambi.

Sapulcējoties CSDD braukšanas eksāmena pieņemšanas telpā, gaisā jūtams pozitīvs noskaņojums, tie, kas tiesības kārtojuši jau labu laiku atpakaļ, ar smaidu sejā atceras savus senos piedzīvojumus.

Pirms:

Ivars Caune: Braukšanas tiesības noliku 1977.gadā, pa to laiku daudz kas mainījies... Atceros, ka toreiz nokārtoju braukšanas eksāmenu arī kādam savam draugam!

Gvido Elksnis: Esmu mazliet uztraucies, paaugstinājies sirds ritms, jo jūtos kā pirms eksāmena. Neesmu 100% pārliecināts, vai nolikšu, bet noteikti būs interesanti! Ceru, ka viss būs kārtībā, jo ikdienā arī piedalos satiksmē, tā kā šim uzdevumam man nevajadzētu sagādāt lielas grūtības. Viennozīmīgi pašlaik nav lielāks uztraukums kā toreiz, kad pa īstam bija jākārto eksāmens. Pirmo reizi, kad liku eksāmenu biju pārliecināts, ka nokārtošu, jo speciāli gatavojos, bet tagad neesmu pārliecināts, jo dažādi „triki” jāizpilda. Ja šodien būtu jāliek teorijas daļa, nenoliktu, ja nu vienīgi trāpītos ļoti viegli jautājumi.

Andris Dambis: Man ir atbildība, jo tomēr tas būs eksāmens. Esmu mazliet uztraucies, galu galā mani pārbaudīs un daļu noteikumu esmu piemirsis, vēl pie tam tagad tie ir mazliet mainījušies. Esmu ar savu dzīves pieredzi, bet ne ar tikko iemācītu teoriju. Domāju, ka eksāmenu nokārtošu, lai gan nezinu, vai inspektors nemēģinās mani speciāli iegāzt.

Juris Kuļikovskis: Vadītāja apliecību ieguvu 2003.gadā, tiesa ne ar pirmo reizi, jo izkritu uz kādu gājēju, kas mani izprovocēja. Sajūtas pirms kāpšanas mašīnā ir labas, nav satraukums, un man arī nav neviens soda punkts! 

Procesā:

Ivars Caune: pirms eksāmena sākuma Ivaram tiek dota iespēja pierast pie eksāmena auto, braucot līdz figūru laukumam. Inspektors pastāsta par eksāmena gaitu (pirmais etaps – jautājums par to, kā pareizi nomainīt riepu – ir nokārtots). Ivars stāsta, ka pirms eksāmena pie CSDD ēkas sastapis kādu paziņu, uz kura jautājumu, ko Ivars šeit dara, atbildējis – braukšanas eksāmens jākārto. Figūru laukumā datorprogramma Ivaram izlozējusi figūras „Kases automāts” un „Stāvvieta paralēli braukšanas virzienam”. Abas figūras tiek izbrauktas perfekti, ieskaitītas un varam doties tālāk jau eksāmena galvenajā daļā – braukšana kopējā ceļu satiksmē. Brauciena laikā no Ivara dzirdami komentāri: „Ārprāts, tik lēni pa šo ielu nekad nebraucu!” vai arī „Paga, šī bija vienvirziena iela vai es tomēr pareizi nogriezos no labās joslas?”

Gvido Elksnis: Izmēģinājuma braucienā līdz figūru laukumam Gvido uztraukumā aizmirst par ātruma ierobežojumu un brauc ar ātrumu 70km/h, kas ir par 20 km/h vairāk kā atļauts, kā arī pie pirmās gājēju pārejas nepalaiž cilvēkus, bet tā kā vēl nav sācies eksāmens, šī kļūdas netiek ieskaitītas. Gvido tiek brīdināts, ka gājēji ir obligāti jāpalaiž. Brauciena laikā braucējs atklāj, ka jau ilgāku laiku ikdienā pārvietojās ar mašīnu, kurai ir automātiskā ātrumkārba, tāpēc tas rada mazliet satraukumu. Pēc perfektas figūru izbraukšanas, sākas brauciens pa pilsētas ielām un pēc pāris pirmajām minūtēm sportista uztraukums ir pazudis un viņš brauc droši, bez satraukuma.

Andris Dambis: Figūru laukumā mēģinājuma reizē jau tiek pieļautas dažas kļūdas, kā, piemēram, atkārtota braukšana atpakaļgaitā, braucot laukā no figūras. Taču ar otro piegājienu paralēlā parkošanās tiek nokārtota veiksmīgi, tāpat arī pārbaude uz estakādes ar braukšanas uzsākšanu slīpumā. Eksāmena nākamajā daļā ielas kopējā satiksmē var novērot, ka Andris, kā jau lielākā daļa pieredzējušu autobraucēju, brauc pēc izjūtas, nevis strikti ievērojot zīmes. Tādēļ arī atsevišķās situācijās ir zināma neveiklība, jo ielas sākumā netiek pievērsta uzmanība tur esošajai ceļa zīmei. Zīmju neievērošana arī izraisa pirmo lielo kļūdu, nogriežoties pa kreisi pie DUS „Statoil” no Dignājas ielas uz Ziepniekkalna ielu no pretējā virziena braukšanas joslas - konkrētajā vietā vienvirziena kustība pa Dignājas ielu pāriet divvirzienu kustībā, taču Andris to neievēro. Vēlreiz izbraucot pa to pašu kvartālu Andris atzīst, ka nav ievērojis zīmes un piekrīt, ka tas ir ļoti nopietns pārkāpums eksāmenā. Tālākajā eksāmena gaitā Andris vēl pārkāpj dažus ceļu satiksmes noteikumus. Viens no tiem - maksimālā ātruma pārkāpums dzīvojamā zonā, kur tas ir 20km/h. Arī pie viena no luksaforiem automašīna pie sarkanā signāla tika apturēta apmēram 1/3 aiz luksafora, jo baltās līnijas tur nav. Otrs nopietnākais pārkāpums – ceļa nedošana automašīnai, kurai krustojumā ir priekšroka, ievērojot labās rokas principu. Taisnības labad jāsaka, ka reālajā dzīvē tā būtu ļoti divdomīga situācija, jo automašīna (arī mācību), kurai bija priekšroka, krustojumā apstājās un deva ceļu Andrim, lai gan tas nebija jādara. Eksāmena gaitā inspektors apvaicājās pieredzējušam autosportistam par eksāmena automašīnu – BMW 118d. Andris atzina, ka automašīna ir ļoti laba, ērta un piemērota tieši eksāmeniem.

Juris Kuļikovskis: Juris iekāpj auto, noregulē vadītāja sēdekli, spoguļus. Sākumā eksāmena pieņēmējs lūdz nolasīt mērinstrumentu paneļa rādījumus, paskaidrot, kas ko rāda, šeit Jurim problēmu nav. Tālāk dodamies izmēģinājuma braucienā (ceļš līdz laukumam, kurā jābrauc figūras). Tagad gan Juris sāk uztraukties, jo viņam šķiet, ka figūras – apstāšanās uz ielas starp diviem auto un iebraukšana atmuguriski garāžā - nenoliks ar pirmo reizi. Tomēr tā nav, un abas figūras tiek ieskaitītas ar pirmo mēģinājumu. Tālāk dodamies satiksmes pilnajās ielās. Kad aizvadītas pirmās minūtes, Juris atzīst, ka beidzot esot arī pats satraucies, jo lai arī eksāmens nav īsts, tomēr stress ir. Auto visu laiku tiek vadīts ar vienu roku, otru turot uz ātruma pārslēga (bet tas nav pārkāpums). No drošības viedokļa labāk abas rokas turēt uz stūres, bet tā kā Juris ir sportists, tad, protams, sportā ir izveidojušies savi refleksi. Pirmais, uz ko aizrāda instruktors, ir ātruma pārkāpšana dzīvojamajā zonā, kur atļauts braukt ar 20km/h, bet Juris traucas ar 40km/h. Braucējs atzīst, ka pa šo ielu pārvietojas arī ikdienā, taču šo zīmi nebija ievērojis. Pēc eksāmena gan instruktors atklāj, ka zīme uzstādīta tikai nesen. Nedaudz vēlāk nonākam pie atziņas, ka šis auto ar 2.0 benzīna dzinēju eksāmena kārtošanai ir par jaudīgu, jo pārāk nemanāmi uzņem ātrumu. Instruktors piezīmē, ka eksāmena kārtotāji tik raiti nemaz to nedarot, te droši vien pie vainas lielais stress, kas pavada eksāmenu. Brauciena laikā Juris apzinās savas kļūdas un pats arī tās komentē, instruktors gan saka, ka tas viss ir sīkumi, un eksāmens būtu bijis nokārtots jebkurā gadījumā. Vienīgais ierosinājums - vairāk sekot līdzi braukšanas ātrumam.

Pēc:

Ivars Caune: eksāmens tiek ieskaitīts, bet tikai pateicoties nesen ieviestajai eksāmena vērtēšanas sistēmai, kuras uzdevums ir vērtēt braucēja spēju iekļauties satiksmē. Trīs reizes Ivars saņēmis aizrādījumu par neatbilstošu ātruma izvēli – tas bijis pārāk lēns.

„Sajūtas ļoti labas! Protams, sākumā bija neliels uztraukums, bet galvenais bija neuzrauties uz āķiem, kurus ikdienā braucot neievēro. Man noteikti palīdzēja tas, ka daudzus gados braucot rallijā kā pilotam un saņemot līdzīga tipa informāciju, bija vieglāk to uztvert. Vietās, kur saņēmu aizrādījumus par pārāk lēnu braukšanu, tas noteikti bija piesardzības nolūkos, jo ikdienā, savukārt, esmu pieradis braukt mazliet pārsniedzot atļauto ātrumu. Man patika!”

Inspektora vērtējums: Tā kā Ivara Caunes kļūda – nepiemērota ātruma izvēle – bija mazāk par 10 km/h, tā klasificējama kā vidēji smaga kļūda. Šī ir arī viena no visbiežāk pieļautajām kļūdām eksāmenā. Braukšanas laikā pārliecinājāmies, kā Caunes kungs var izpildīt dažādus braukšanas elementus – dzelzceļa pārbrauktuve, dažādi ātruma režīmi, lokveida kustība, apgriešanās manevri. Tas, ka I.Caune diezgan brīvi turēja stūri ar vienu roku nenozīmē, ka tā ir kļūda, jo galvenais ir viņa spēja kontrolēt situāciju.

Gvido Elksnis: Sajūtas fantastiskas! Brauciens bija ļoti labs. Tā arī bija, kā inspektors teica - ja esi pārliecināts par savu braukšanas māku, tad viss būs kārtībā. Satraukums pazuda, kad izbraucu pirmo figūru un sapratu, ka viss aizies. Arī mašīna bija ļoti labi un bija viegli braukt. Ļoti liels pluss bija arī tas, ka man nelika veikt „āķīgos” pagriezienus, jo varbūt tad nebūtu sanācis tik labs rezultāts. Ikdienā es braucu, ievērojot noteikumus un ātruma ierobežojumus, jo parasti jau vidējā plūsma Rīgā ir vairāk vai mazāk 60km/h, tā kā nav, kur steigties. Ļoti skriet man nepatīk, jo parasti mašīnā vairāk esmu nodarbināts ar domāšanu par dažādām lietām, tāpēc arī nesteidzos. Protams, dažkārt sanāk uzgāzēt, ja kaut kur jāsteidzas, bet lielākoties tomēr ne. Reiz, kad biju Itālijā, ievēroju ātruma ierobežojumus, bet lielākā daļa cilvēku man signalizēja, lai ātrāk braucu un netraucēju satiksmi.

Inspektora vērtējums: Eksāmens tiek ieskaitīts un Gvido brauc labi, bet viņam ir jāseko līdzi tādām lietām  kā ātruma ierobežojums pilsētā - 50km/h, ja nav uzstādītas citas zīmes. Gvido braucot pa Bauskas ielu pārsniedza ātrumu (65km/h). Vēl arī tādi sīkumi, kā pirms katra manerva jāslēdz virziena rādītājs, lai pārejie ceļa dalībnieki tiek informēti par braucēja darbību.

Andris Dambis: Man vajadzētu palasīt noteikumus! Tie cilvēki, kas ikdienā brauc jau nezina precīzi noteikumus, pēdējā laikā tie ir bieži mainījušies. Kopumā slikti, esmu vīlies par sevi! Pieļāvu divas rupjas kļūdas, pats vainīgs. Būtu svētīgi pārlasīt noteikumus, braukt jau es māku, bet ir lietas, kuras tomēr jāzina. Nav arī braukts pa šīm ielām, kur liek eksāmenu, nevar visu sagremot, bet tas jau nav attaisnojums. Eksāmenam  Pārdaugava ir ļoti laba vide, ir visi satiksmes elementi.  

Inspektora vērtējums: A.Dambis pieļāva bīstamu kļūdu, iebraucot pretējā braukšanas joslā (griežoties ārā no degvielas uzpildes stacijas). Jāsaka gan, ja viss pārējais eksāmens tiek aizvadīts bez kļūdām, inspektoram ir tiesības skaitīt eksāmenu kā noliktu. Tika pārsniegts arī ātrums dzīvojamajā zonā (robežās starp 10 un 20 km/h), tāpēc tā tiek vērtēta kā vidēji smaga kļūda. Sasummējot visas kļūdas, eksāmens tiek vērtēts kā nenokārtots. Tie vadītāji, kas nāk pārlikt eksāmenu pieļauj tādas pašas kļūdas kā pieredzes bagātais Dambja kungs.

Juris Kuļikovskis: Pasākums ļoti patika, bija interesanti sevi pārbaudīt kaujas apstākļos, jo braukt pa ielu, vadoties pēc pārējiem satiksmes dalībniekiem un to pašu darīt, kad blakus sēž inspektors, ir divas dažādas lietas. Priecē tas, ka ar visu tiku galā godam. Protams, bija kļūdas, bet kā vēlāk ar inspektoru izrunājām, tad tās nebija tik būtiskas, lai traucētu nokārtot eksāmenu. Bija arī kurioza situācija pie t/c „Stockmann” ar „Stop” zīmi. Palīdzēja priekšā braucošā mācību mašīna, kuras vadītājs tobrīd man nesaprotamu iemeslu dēļ apstājās, kā rezultātā pamanīju zīmi. Paldies arī inspektoram par precīziem norādījumiem, un paskaidrojumiem!

Inspektora vērtējums: Kopumā eksāmens aizritēja mierīgi, vienīgais nopietnais iespējamais pārkāpums būtu bijis „Stop” zīmes neievērošana pie t/c „Stockmann”, taču tā kā priekšējais auto pie tās apstājās, tad to izdarīja arī Juris, komentēdams, ka ja priekšā auto nebūtu, tad būtu aizbraucis neapstājies.

Rezumē? Mēs visi esam tikai cilvēki un katrs varam pieļaut kļūdas, un kas vēl svarīgāk – tas, ka esi ātrākais trasē ne vienmēr nozīmē to, ka esi labākais arī ielas satiksmē.

Autors: Ilze Aperāne
Foto: Mārtiņš Berts