Ar Uldi reiz jau sanāca papļāpāt par ralliju, mērķiem, uzskatiem un nākotnes vīzijām. Tas bija pirms diviem gadiem, kad Uldis bija pakāpies no rallijsprinta uz ralliju un pavisam droši var apgalvot – šokējis visus ar savu straujo izaugsmi un nemitīgo attīstību. Šodien runājam par to, kas mainījies šo divu gadu laikā un kas ietilpst viņa skatījumā uz rītdienu.

Kas jauns tavā rallija dzīvē?

Uldis: Noteikti esmu psiholoģiski nobriedis tieši tajā, kas saistīts ar šo sportu. Patiesībā jau daudzas lietas ir mainījušās – atceroties to laiku, ar kādām sajūtām ierados uz starta, šodien esmu pavisam citā izpratnes līmenī par ralliju. Pareizāk būtu teikt – atkal neizpratnē, jo otro ralliju pēc kārtas man ir tāda kā psiholoģiska bedre. Domāju, ka tas ir normāls attīstības process un jebkurš nonāk šādā punktā kādā brīdī. Iespējams, esmu jau daudzas lietas iemācījies, saprotu un izjūtu, ko ar mašīnu daru. Ir grūti, ja saproti daudz un par daudz arī sāc domāt, vairākās situācijās tas bloķējas kopā ar bailēm un veidojas nepārliecība. Iepriekš vairāk braucu sajūtu un intuīciju vadīts. Šobrīd ir ļoti grūti, un ceru, ka tuvākajās sacensībās «pārlauzīšu» sevi un sapratīšu, kas ar mani notiek. Ja tā notiks, tad noteikti varēšu braukt vēl ātrāk, jo pašlaik ir situācija, kad es daudz vairāk saprotu, ko daru ar mašīnu, un zinu, ko vajadzētu izdarīt, bet nevaru izpildīt. Esmu secinājis, ka rallijs 50 procentu ir braucēja galvā. Protams, ir arī nemitīgas tehniskas izmaiņas, piemēram, mainu riepas un sāku saprast, kā kura darbojas. Tagad lietoju trešo riepu marku, un katra no tām prasa atšķirīgu auto vadību. Joprojām braucu zem tās robežas, ko riepas atļauj, piesardzības dēļ, jo nezinu, kā kas notiks, ja izdarīšu citādi. Nesen bija interesanta situācija, kad līkumā iebraucu par ātru un pēc visiem likumiem auto bija jāsaliek «plakaniski», vietas vēl bija, un nedaudz ļāvos ātrumam, lai tiktu laukā, bet, kā par brīnumu, riepa noturējās! Caur šādiem mirkļiem un meklējumiem pakāpeniski ir jāatrod limiti un jābūvē izpratne.

Vai tavs stūrmanis arī jūt izmaiņas tava pašreizējā morālā lūzuma dēļ?

U: Jā, viņš jūt, ka mēs braucam piesardzīgāk. Viņš man neprasa atrunas, pastāstu, kā jūtos, un neprasa bezjēdzīgi «lidot». Saprotamies bez vārdiem. Ir reizes, kad gaidu no Monvīda uzmundrinājumu, bet bieži vien, braucot uz ātrumposmu, mašīnā valda klusums, un tad es zinu, ka abi pilnībā koncentrējamies tikai uz startu.

Atceros, reiz tu teici, ka dažreiz sanāk pacelt balsi vienam uz otru ātrumposma laikā.

U: Patiesībā, pagājušajā gadā nevienas tādas reizes vairs nebija. Uzticamies viens otram, zinām, ko viens no otra varam sagaidīt. Augstu novērtēju, ka Monvīds nekad neatsaka treniņus un ir vienmēr gatavs pilnveidot mūsu kopīgo sadarbību. Viņa interese un mīlestība pret šo sporta veidu ir apbrīnojama, lai gan viņš ir man paziņojis, ka ilgi vairs negrasās piedalīties rallijā, ir savu jau nobraucis.

Pašam šķiet interesanti, ka lielu daļu ātrumposmu atceros no galvas, jau iepazīstoties ar trasi. Pēc trases pierakstīšanas parasti pārskatām arī on-board video, lai piefiksētu kļūdas. Tas mazliet sāk traucēt, ka atceros, jo pazūd ritma sajūta, kura ir piesaistīta stenogrammai, kaut gan daudz esmu strādājis pie tā, lai izprastu kopējās sakarības dabai un ceļam. Būtu labi, ja varētu pabraukt pa svešiem ceļiem, cita konfigurācija, tas noteikti būtu kas tāds, kur atkal iegūt jaunu informāciju un sajūtas sev. Jūtu un saprotu, ka man drīzumā diezgan kardināli mainīsies stenogramma, jo ir nonākts līdz konkrētam sapratnes līmenim, kur, kā, kas notiek, tāpēc informāciju varu sākt nedaudz vienkāršot. Gribu stenogrammu izstrādāt tā, lai pēc iespējas mazāk būtu jādomā ātrumposma laikā un vairāk varētu pieslēgties braukšanas sajūtām.

Vai nav tā, ka jūties sevi izsmēlis, ieguvis čempiona titulus gan rallijā, gan rallijsprintā un tagad nu varētu braukt tikai priekam?

U: Nē, mani mērķi ir daudz lielāki. Es gribētu izbraukt pasaules līmenī, pacīnīties ar vienass auto un, protams, pamēģināt spēkus ar mūsu N4 braucējiem. Man gan ir 33 gadi, un, iespējams, tas jau ir pārāk daudz, lai ko nozīmīgu vēl sasniegtu, bet esmu novērojis, ka rallijs noteikti nav sports bērniem un jauniešiem. Protams, savam bērnam iemācīšu braukt droši un stabili, bet, apzinoties savu pašreizējo psihi un redzot, ka nevaru ar daudzām lietām tikt galā, man veidojas iepriekšminētais uzskats. Arī pasaules praksē junioru vecums aprobežojas līdz ar 25 gadiem, kas norāda uz to, ja citos sporta veidos jau var sākt domāt par karjeras beigšanu, tad rallijā tādā vecumā viss tikai pa īstam sākas. Rallijs ir pārāk sarežģīts jauniem braucējiem, ne tik daudz fiziski, bet mentāli, tāpēc arī pašam šķiet, ka neesmu par vecu, lai attīstītu sevi un brauktu. Šobrīd rūpīgi strādājam, lai attīstītu sporta klubu «Ramo Motorsport». RAMO nozīmē – pirmie divi burti no «rallijs» un «motokross». Klubā aktīvi darbojas septiņi motokrosa braucēji un divi rallija braucēji. Man ir ideja, kā virtuāli attīstīt braukšanas prasmes rallijam, to varētu izmantot jaunieši, bet praktiskām aktivitātēm ar jaunajiem braucējiem kā strādāt saprašana man nav, es varu dot savas zināšanas, bet kā psiholoģiski sagatavot, nezinu, tas nav vienkārši.

Tu esi viens no tiem rallistiem, kas samērā regulāri rīko sankcionētus treniņus. Vai nav liela noņemšanās, to visu organizējot?

U: Tas tiek darīts, lai rastu sev iespēju trenēties un samazinātu izmaksas, organizēšana man nav bizness, tāpēc esmu priecīgs, ka daudzi ierodas uz mūsu treniņiem un vēlas tāpat pilnveidot sevi. Mūsu sporta kluba galvenais mērķis šobrīd ir optimizēt izmaksas apvienojoties un rast kvalitatīvas attīstības iespējas, tāpēc organizējam šos treniņus. Tieši organizēšana aizņem daudz laika un enerģijas, un nereti tiek pārnestas nevajadzīgas emocijas uz sacensībām, jo parasti organizējam tos nedēļu pirms sacensībām. Viennozīmīgi vieglāk būtu samaksāt to dalības maksu un aizbraukt uz citu organizētiem pasākumiem.
Tā jau ir tikai viena neliela daļa, kā var sevi attīstīt, un nebūt neuzskatu, lai kļūtu par ātru braucēju rallijā, tikai jāizmanto sacensību hierarhija, ko mums piedāvā Automobiļu federācija. Sacensības, manuprāt, ir svētki, kur aizbraukt atrādīt un salīdzināt savu mājas darbu, tā ir piedāvāta formula, bet ne garantēta attīstība, ja mācās tikai braucot sacensībās. Bez tām arī nevar, jo nepieciešams izdzīvot arī šo sacensību garu un spriedzi. Varianti noteikti ir dažādi, kā sevi pilnveidot, bet neviens šobrīd nepateiks, kurš ir pareizais - rallijs nav hokejs vai basketbols, kurš ir dziļi izpētīts, un tas ir ļoti labi. Man prieks, ka ne tikai rallijs, bet arī rallijsprints ir pārvērties sportā, un ar pārgalvīgu vizināšanos augstu vietu vairs neieņemt.
Šobrīd plānoju un strādāju, lai noorganizētu ļoti kvalitatīvu treniņu nometni vairāku dienu garumā. Es vēlos to izveidot, lai iegūtu pats un tie braucēji, kuri piedalīsies, lielu informācijas apjomu, piesaistot pieredzējušus teorijas un prakses profesionāļus. Meklēsim ātrumu.

Tu pēc profesijas esi bioloģijas skolotājs, strādā par bārmeni un aizraujies ar ralliju. Kā visi nosauktie elementi savienojas tevī?

U: Sacensībās sāku piedalīties salīdzinoši vēlu – ja nemaldos, 26 gadu vecumā. Nekad neesmu bijis «lidotājs» uz ceļa, biju pavisam parasts ielas braucējs. Vienu gadu pirms debijas rallijā braucu pie kāda drauga uz Vecpiebalgu. Reiz mašīna izslīdēja, un es biju tik nelaimīgs, iestājās panika, nevarēju pa to ceļu un kādu laiku pa citiem grunts ceļiem normāli pabraukt. Pēc diviem gadiem tieši pa to pašu ceļu braucu jau pavisam citā manierē – ar «pilnu gāzi». Pašam šķiet dīvaini, ka dzīvē notiek lietas, ko neesi nekad gaidījis. Mani vecāki arī nekad nav aizrāvušies ar autosportu, viss man pašam jāiemācās šajā sportā, un tas ir tas skaistākais! Tā kā mācījos kopā ar brāļiem Traubergiem, sanāca daudzas reizes būt autosporta sacensībās, un tad arī sāku pētīt, ko tad īsti cilvēki dara ar mašīnām un kā viņi brauc. Apstākļi sakrita tā, ka man piedāvāja iegādāties auto un pamēģināt spēkus rallijā. Domāju – prieka un tusiņa dēļ, kāpēc gan ne! Ja sākotnēji mācījos braukšanas tehniku un to, kā pareizi saprast ceļu un sastādīt stenogrammu, tad pašlaik esmu iedziļinājies auto uzbūvē, sporta klubā attīstām sporta auto būves servisu, turpmāk arī motokrosa motocikliem, lai tas viss strādātu sportam, un šo sporta veidu entuziastiem.

Sanāk, ka pateicoties rallijam esi ieguvis jaunas prasmes un zināšanas?

U: Jā, tā sanāk. Ļoti vēlētos, lai man nebūtu jācenšas nopelnīt naudu šī sporta ietvaros, lai pats brauktu, bet spētu dot arī no sevis. Tāpēc šobrīd cenšos apgūt un izveidot sadarbības piedāvājumu atbalstītājiem, lai realizētu savus mērķus un sponsoriem būtu ne tikai finansiāla atdeve no tā visa.
Šī gada atbalstītājiem ilgstoši ir praktiski nemainīgs viena produkta – «Wodmeng» ekonomisko gaismekļu pārdošanas apgrozījums, un kā nelielu eksperimentu, lai redzētu gada beigās rezultātu, cik efektīvs ir rallijs kā mārketinga instruments, parādīs grāmatvedības skaitļi. Protams, ka tas būs atkarīgs arī no manām aktivitātēm saistībā ar reklāmu. Tāpat ceru, ka valsts nemainīs neko uzņēmumiem, kuri atbalsta sportu, un turpinās strādāt nodokļu atlaide.

Autors: Ilze Aperāne
Foto: Jānis Barbars