Autosporta līdzjutējiem, kuri neseko līdzi krosa tipa sportu aktivitātēm, šķitīs pārsteidzoši, taču autokrosā ne tikai ir dzīva kravas automašīnu klase, bet pat tiek izspēlēts Latvijas čempiona tituls! Divīzija 12 (D12) jeb savulaik 12. grupas automašīnas GAZ 51/52 turpina cīnīties Latvijas trasēs, lai gan savākt kuplu dalībnieku skaitu kļūst arvien sarežģītāk.

Atdzīvojās!

D12 klasei Latvijas čempionāts apklusa 2001. gadā, jo dalībnieku skaits izsīka līdz minimumam. Tomēr šīs specifiskās klases sportistu šūniņa neiznīka, un ik pa brīdim klase aizvadīja cīņas komercsacīkšu un kausa izcīņu statusā. Braucēju skaits, paradoksāli, auga, no Krievijas tika ievestas detaļas, un klase dzīvoja. Reiz Smiltenes trasē, kas šobrīd uzskatāma par smago auto krosa centru, uz starta stājās gandrīz divi desmiti GAZ automašīnu, mūsu sportistiem pievienojoties igauņu meistariem. Caur strīdiem un diskusijām klase 2009. gadā atkal aizvadīja Latvijas čempionātu, kurā uzvarēja cēsnieks Bruno Leimanis. Arī šogad čempionāts ir sācies, un statistiski šī nav mazskaitlīgākā klase.
Kāpēc strīdi un diskusijas? No vienas puses, nedaudz vainojama klases braucēju nostāja, kas sākotnēji bija vērojama, – gribam Latvijas čempionātu, bet negribam tās drošības prasības, kuras uzliek Latvijas Automobiļu federācija (LAF). Savukārt federācija, kurai sportistu drošība ir viena no prioritātēm, nevēlējās atlaides šajā jautājumā. Turklāt daudzi uzskatīja, ka vēsturisko mašīnu sacensības īsti nepiedāvā šovu, ir lēnas, tūļīgas un vairāk izsauc līdzjutēju neapmierinātību nekā vēlmi sekot līdzi klases cīņām. Tomēr kompromiss tika atrasts, un, kas attiecas uz apkārtējo viedokli, tad Krosa komisija nolēma – ja reiz ir pietiekami liela cilvēku grupa, kas vēlas nodarboties ar šāda tipa autokrosu, izpildot nepieciešamās prasības un saistības ar LAF, kāpēc lai šādi ļaudis nestātos uz starta? Turklāt 2009. gada sezona bija veiksmīga – D12 bija gan daudzskaitlīga, gan atraktīva kā trasē, tā kopvērtējuma tabulās, jo čempions noskaidrojās pēdējā posma cīņās četru pretendentu starpā.

Kolhoza lepnums

Visai saprotams, ka kolhozu grandi – GAZ automobiļi bija vieni no krosa un dažu citu autosporta veidu pamatiem padomju gados. Oficiālais smago automašīnu kross sākās aptuveni desmit gadus pēc tam, kad vispār fiksēts sporta veids ar nosaukumu «autokross». Smago auto kross nebija tikai dažu cilvēku izklaide – tā bija masveidīga kustība, ar neskaitāmām sacīkstēm sezonas laikā un simtiem sportistu pa visu Latviju. Sava «gaziku» komanda bija katram sevi cienošam kolhozam vai rajona autokombinātam. «Gaziks», kas vēl trešdien vadāja sienu pāri laukiem, sestdien un svētdien stājās uz starta. Klasei bija savas leģendas, favorīti un daudzu elki, vairākkārtēji Latvijas čempioni, kuriem bija ļauts cīnīties PSRS mērogā. Turklāt automašīnu klašu bija pietiekami daudz. Bija gan 12. grupa ar jau minētajiem GAZ 51 un 52, gan ekskluzīvā, prestižā 13. grupa ar GAZ 53 automobiļiem, kas bija lielāki, ātrāki un tik tiešām aizraujoši skatāmības ziņā. Turklāt septiņdesmitajos gados sākās arī smago auto bagiju virziens – uz GAZ automašīnu bāzes izveidotas klases, jau atkal daloties pēc motoru tilpumiem 6. grupā (GAZ 51/52) un 7. grupā (GAZ 53). Sacensību bija tik daudz, ka aktīvākie sportisti startēja gandrīz visās gada nedēļas nogalēs, turklāt bieži aizvadot divas sacīkstes vienā nedēļā. Starp citu, arī 7. grupas jeb D7 bagiju klase arī joprojām dzīva, un kategorijai pat tiek aizvadīta Baltijas kausa izcīņa – iepriekšējos pāris gados visai veiksmīga, taču šosezon gan, šķiet, klase piedzīvo pēdējos elpas vilcienus.

Spilgtas leģendas

Minēju šī sporta leģendas. Lai gan konkurence allaž bijusi milzīga, ja nu vienīgi deviņdesmito gadu beigās nedaudz atslābstot dalībnieku skaita krituma dēļ, ir sportisti, kuri grāba vienu titulu pēc otra. Bagiju klasēs Latvijas čempiontitulu skaits rakstāms ar divciparu skaitli rīdziniekam Laimonim Saukam, kurš bija neuzveicams 6. grupas bagiju cīņās. Krietni virs desmit valsts čempiona tituliem arī baušķeniekam Anatolijam Semešinam, kurš visus grāva 7. grupas bagiju cīņās. Interesanti, ka vēl pērn sezonas sākumā viņš bija uz starta Baltijas kausa posmā Priekulē. Tiesa, šī sacīkste Anatolijam tā īsti pat nesākās, jo jau treniņos viņš iekļuva sadursmē ar vēlāko Baltijas kausa otrās vietas ieguvēju Arni Ramatu, kā rezultātā bija spiests izstāties. 12. grupas automašīnu klasē viena no spilgtākajām personībām bija smiltenietis Jānis Recebs, taču salonautomašīnu klasēs – gan GAZ 51/52, gan GAZ 53 – izteiktu dominatoru nebija.

Starp mietiņiem un kokiem

Sacensību trases un formāts laika gaitā ievērojami izmainījās. Ja šobrīd kross notiek kārtīgi iekārtotās, speciāli izveidotās un drošības prasībām atbilstošās trasēs, tad pirms daudziem gadiem par trasi dēvēja, piemēram, šķēršļotā apvidū ar mietiņiem iezīmētu joslu. Šajā joslā bija ceļš, pļava, varbūt maza upīte vai liels grāvis, arī koki. Pat astoņdesmitajos gados, kad trases kļuva arvien civilizētākas, var tikai apbrīnot drosmi un ticību augstākajiem spēkiem trases izveidē. Uzreiz prātā nāk, piemēram, Jaunības trase Valmierā. Trasi varētu sadalīt divās daļās – viena puse, kas bija līkumu un kalna komplekss, labi pārredzams skatītājiem, meistarību prasošs, drošs. Otra daļa – pamatīga taisne, kuras vidū, gluži kā Lemānas leģendārajā šosejas aplī, ieviesta slāpējoša cilpa. Tikai piebilde – šī taisne virzījās caur skaistu priežu mežu, bet koki, kas atradās braucamās daļas malā, nekādā veidā netika norobežoti. Kontaktu sportā, kāds ir kross, šāds risinājums mūsdienās šķiet, maigi sakot, īpatnējs. Taču trase skaitījās ļoti laba!
Smago automašīnu kross padomju laikā un pirmajos neatkarības gados bija patiešām skatāms un romantisks pasākums. Tas nebija joks, tas bija ļoti nopietni. Un šajā autosporta veidā slēpjas kaut kas maģisks. Sportistiem, kuri šobrīd startē sacīkstēs, bieži teikts, lai beidz ampelēties un pārsēžas vieglajās automašīnās, kas izmaksu ziņā, saprātīgi darbojoties, maksās praktiski tikpat, toties slavas, iespējams, vairāk. Tomēr smago divīziju sportisti – gan jauni, gan sirmāki – paliek uzticīgi savām vairāku tonnu automašīnām.

Autors: Viesturs Saukāns
Foto: Viesturs Saukāns