Laiks ir pagājis pilnīgi nemanot. Šķiet, tikko Latvijā tikai parādījās pirmie trakie čaļi, kuri mēģināja izpildīt ko līdzīgu driftam, kas nu jau iesakņojies daudzās pasaules valstīs kā neatņemama autosporta sastāvdaļa. Pirmo gadu nācās klases dalīt, jo pat oposumam skaidrs, ka jaunus dalībniekus dabūt mums būs krietni grūtāk, ja iepriekšējo gadu topa braucējus neatdalīsim no pilnīgiem iesācējiem. Kāda gan jēga tiem, kas savā novadā saskrūvēto BMW E30 ar sevi vadītāja sēdeklī mēģina likt pretī, piemēram, Gvido Elkšņa (2009. gada Latvijas drifta čempions) spējām un HGK darbnīcā sabūvētajam brīnumam? Viss jau nāk ar laiku, es ticu, ka drīz mums būs čempioni no Madonas, Ludzas, Alsviķiem un Bikstiem.

Pilnīgi brīnums, cik dabiski viss izdevās. Nu PRO klases braucējiem ir iespēja braukt pa lielo Biķernieku trasi visai ievērojamos ātrumos (iemetiens vērtēšanas zonā sasniedz 140–160 km/h), savukārt ielas klasei – daudz mazākos ātrumos, bet joprojām interesanti, un tiek braukti arī tandēmi – ātrums apmēram 60–80 km/h. Tas viss ir diezgan provizoriski, taču šķiet, ka vēlamais rezultāts sasniegts – PRO klasā ir stabili 10 braucēji, un viņiem – attiecīgas automašīnas ar drošības karkasiem, savukārt Street klasē var braukt divi dalībnieki ar vienu auto, kas stipri samazina braukšanas un būvēšanas izmaksas. Brauc visi ar visu iespējamo, ka tik atbilst drošības noteikumiem. Vai 53 dalībnieki ielas klasei ir daudz vai maz? Baltijas valstīm – «anormāls» cipars. Bet, Norvēģijā, piemēram, ielas klasi viņi nemaz nav spējīgi izskaitīt – PRO klases licences tur ir apmēram 140 cilvēkiem! Šķiet, ka drifts masveidībā pārspēj pat ralliju. Norvēģijā arī top «mega» projekti, kādi mums pat sapņos nerādās - auto ar 1000 zirgspēkiem un dragreisa + drifta festivāli, ko organizē Gatebil, notiek vismaz trīs dienu garumā. Hei, bet tā tak ir ideja! Lai gan līdzīgi pasākumi ir bijuši, vajadzētu telšu pilsētiņas a la „Positivus” tikai autosportam. Es tiešām ticu, ka tādu varētu uzrīkot, tik vajadzīgs ir pasākuma kodols/ideja un laba organizatoru komanda.

Par organizatoriem runājot, šogad ir visai īpatnēja situācija, jo pagājušo sezonu mums bija sacensības arī sporta kompleksā «333», taču pagaidām oficiālajā kalendārā tās nav iekļautas. Tiesa gan, skatītājiem tur ir nedaudz sarežģītāka situācija, jo pilnībā pārredzēt trasi ir grūti, varbūt ir jēga pamainīt konfigurāciju driftam? Šim sportam ir jābūt tik maksimāli tuvu skatītājiem, cik vien tas ir iespējams, un, protams, droši, citādi emocijas un adrenalīna deva iet secen.

Uz PRO drifta sezonas atklāšanu adrenalīna mums gan netrūka. Iepriekšējās dienas treniņos trasē «nošķiļas» Ivo Cīrulis no Limbažiem (tautā saukts par Cirkuli - šo iesauku viņam piešķīra pagājušogad komentētājs Igaunijā. Viņi, nudien, nespēja izrunāt latvisko «Cīrulis»! Mums – pārējiem latviešiem – pie Ivo uzvārda nosaukšanas nu jau smaids pār visu ģīmi, bet īstenībā taču skaists uzvārds) un Ervīns Žuks. Ivo gadījums ir diezgan smags... Ervīns, šķiet, trāpa betonā vērtēšanas zonā, taču nākamajā dienā ir uz starta – tas jau nekas, ka mašīnas aizmugurējā daļa pat ar neapbruņotu aci ir diezgan šķība. Cīrulis & Co. (cepuri nost visai komandai) ierodas, kad jau beidzies pirmais kvalifikācijas brauciens, neviens nav gulējis, taču auto rūc! Iesildīšanās aplis.... Bitīt matos! Ivo pamanās nolauzt priekšējo riteni! Izskatās, ka neveiksmes nepametīs ķiršu sarkano BMW... Ivo tomēr pamanās saremontēt auto, kvalificēties un ne tikai – visā sacensībā viņš piekāpjas vienīgi Ervīnam Ērglim, kas iegūst pirmo vietu, un Kristapam Blušam – tātad Ivo trešajā vietā. Par šādu uzņēmību un nepadošanos varētu medaļu piešķirt. Iedvesmojoši!

Diezgan neveiksmīgs pirmais starts izdodas Robertam Rodem. Jaunais JZ Toyotas motors strādā labi, jo brīdī, kad treniņā pārlec zobsiksna, nekas neizjūk. Lūdzu – arī slēptā reklāma Toyota motoriem. Vispār jau drifta pasaulē valda uzskats, ka tieši šie dzinēji ir vieni no visuzticamākajiem.
Gvido Elksnis pamanās izbraukt uz starta ar Nissan Skyline (ne ar manējo, bet gan kādam Ropažu iedzīvotājam piederošu). Lai arī redzams potenciāls, Gvido nav ne tuvu tik pārliecinošs, kā bija ar BMW...

Lielu pārsteigumu neizdevās sagaidīt – uzvarēja Ervīns Ērglis. Gan treniņos, gan sacensībās tik stabilu sniegumu jebkurš sportists varētu tikai vēlēties. Viņa iepriekšējā gada komandas biedrs – Raivo Mužiks stāvēja trases malā. Sasodītā krīze. Viņa zilo Silviju jau nu gan gribējās redzēt trasē. Raivo atklāti saka, ka, izbaudot to, kā ir braukt lielā ātrumā, ir zudusi vēlme atgriezties pie mazā stadiona. Varu viņu saprast. Arī man pagājušo gadu bija iespēja kārtīgi iekrāmēt «lielajos» Biķerniekos.

Par mums, par ielas klasi. Nav mums drošības karkasu, nav arī tik lielu ātrumu, bet tas taču nenozīmē, ka mēs nebrauksim! Braucam, par spīti lietum, pērkonam, zibenim un milzīgajām peļķēm trasē. Man 15. maijā Skyline sargeņģelītis laikam bija devies atpūtā. Sarāva motorā ūdeni, iedegās check engine, mašīna raustās un uz priekšu neiet. Organizatori dara, ko var, – mēģina slaucīt un tīrīt trasi, bet ko tad iztīrīsi, ja no gaisa spaiņiem līst? Īstenībā – šīs ir pirmās sacīkstes, kurās nākas izstāties tehnisku defektu dēļ. Nepalīdzēja arī no Karlīnes Štālas aizņemtais kombinezons.

Viss notika pa krēslu un tumsu – pasākuma noslēgums bija tikai pēc vieniem naktī. Tandēmi, kā vienmēr, interesantākā sacensību daļa. Man vislielāko izbrīnu un prieku rada jauno censoņu apņēmība un prasmes. Ja godīgi – tad sejā es abus fināla cīņas dalībniekus nemaz nepazīstu, bet milzu apsveikumi Namniekam ar uzvaru! Laiki mainās, iet uz priekšu. Lai arī ir interesanti reizēm atcerēties, kā viss sācies, šķiet, ka tam jāpaliek tējas vakariem pie kamīna, jo klāt pienākušie dalībnieki neļaus atslābt ne mirkli. Īstenībā – paldies par to.

Kristena