Drošas braukšanas skola vairs nav nekāds jaunums ne pasaulē, ne arī pie mums, Latvijā. Aizdodies pats ar savu vai izmanto skolas piedāvāto vieglo automobili un mācies braukt pareizi. Tā ir daļa, kas attiecas uz vieglo automašīnu vadītājiem, bet pavisam cits stāsts ir par apvidus automobiļu īpašniekiem – ne velti Rīgas ielās šie auto manāmi daudz biežāk nekā citviet Eiropā. Tāpēc pirms četriem gadiem bezceļu sacensību veterānam Jānim Lazdānam un Edvīnam Baueram – biedrības «Mazozoli 4x4» biedriem - radās ideja par Apvidus braukšanas skolas izveidi.

«Ar «Drošas braukšanas skolu» mums sanāk diezgan bieži sadarboties, it sevišķi, kad lielie uzņēmumi rīko braukšanas apmācības saviem darbiniekiem. Jau apmēram desmit gadus rīkojam dažādus pasākumus auto dīleriem, kas tirgo apvidus automašīnas,» stāsta Jānis. Rīkodami minētos pasākumus, organizatori ievērojuši, ka lielākajai daļai dalībnieku ir minimālas zināšanas par savu apvidus auto resursiem, tāpēc arī radusies ideja par atsevišķas skolas izveidi, kuras galvenais uzdevums ir parādīt apvidus automašīnu īpašniekiem, kam īsti šie auto ir paredzēti un cik daudz tie ir spējīgi paveikt. Arī ārpus pilsētas robežām. Instruktoru kolektīvs – gana pieredzējis, sākot no paša Jāņa, tāpat bijušais rallija pilots Agris Jansons, arī Edvīns Bauers.

Skolā gluži nebūs jāiziiet prakse ar dubļu aršanas elementiem, apmācības notiek civilizētākos apstākļos – pirmajā daļā apmācāmos nodrošina ar teorētisko bāzi, savukārt praktiskā daļa – visbiežāk kādā lokālā trasē ar stāviem kāpumiem, kritumiem, katrā ziņā ar elementiem, kas parastam ielas braucējam varētu šķist nepārvarami, bet... «Jebkurš šķērslis ir pārvarams, tikai jāzina pareizais veids, kā to izdarīt. Tieši to mēs arī mācām,» uzsver Jānis. Deviņdesmit procenti no cilvēkiem, kas apmeklējuši kursus, pēc tam saka, ka nemūžam nebūtu braukuši ar savu džipu tur, kur apmācībās tas darīts. Tātad tas nozīmē, ka pozitīvs efekts tiek panākts. Nereti notiek tā, ka cilvēkiem, pērkot apvidus auto salonā, tiek sniegta neprecīza informācija par jauno braucamrīku. Piemēram, tāda detaļa kā starpasu diferenciālis. Apvidus automobiļiem tas tiek regulēts ar vadības svirām no salona, un daļa cilvēku domā, ja attiecīgā detaļa tiek sabloķēta, nedrīkst grozīt vairs stūri.

Sportiskas braukšanas apmācība – arī iespējama. Jānis izšķir divas apvidus sacensību braucēju kategorijas. Pirmā, kas iepērk sev apvidus automašīnu un visu iespējamo aprīkojumu un sāk braukt. Pēc laika konstatē, ka visu laiku kaut kas salūst un braukšana lāgā nevedas. Otra kategorija – braucēji, kas pakāpeniski iziet cauri visai sacensību hierarhijai, – sāk ar apvidus auto tūrisma sacensībām, pamazām «apaudzē» gan auto ar uzlabojumiem, gan pilnveido savas zināšanas par apvidus braukšanu. Uz šādiem, stabiliem pamatiem balstīta braukšanas māka ir daudz efektīvāka par pirmo aprakstīto. Un arī lētāka. Vienlaikus kā sacensību organizators Jānis atklāj interesantu faktu par vidi, kurā notiek sacensības, – parasti tās ir privātas teritorijas. Lai arī sākotnēji var šķist, ka pēc 40 apvidus sacensību automašīnām augsne ir praktiski nelietojama, tiek panākt gluži pretējs efekts. «Ja vietā, kur notikušas sacensības, atgriezīsimies pēc gada, nevarēs pateikt, kur trase bijusi pagājušajā reizē. Ir zinātniski pierādīts, ka mūsu darbošanās ar džipiem šajā augsnē uzlabo tās kvalitāti, jo sacensību mašīnas to savdabīgā veidā uzar, tādējādi dodot skābekli un veicinot augsnes atjaunošanās procesus.» Tādas, lūk, zinātniskas atziņas.

Autors: Ilze Aperāne
Foto: Evita Ružāne