Tad, kad man piedāvāja rakstīt šo rakstu, es ilgi domāju par to. Jā, mūsu ekipāžai nav dārgākā auto, jaudīgākā motora un nebraucam «spices» klasēs, tomēr mums ir liels cīņas spars un vēlēšanās braukt labi. Mans un Naura entuziasms piesaista cilvēku uzmanību, piemēram, rallijsprintā «Kalnamuiža 2010» ieguvām balvu kā atraktīvākā ekipāža. Esam labs piemērs tam, ka ar gribasspēku un lielu degsmi var panākt visu!

Atceros pagājušo gadu, kad pati stāvēju skatītāju rindās un atbalstīju brāļus Bruņiniekus. Vēl kā piemiņa no tā laika skapī stāv krekliņš ar uzrakstu «Es par brāļiem Bruņiniekiem!». Ja kāds man būtu teicis, ka es braukšu rallijā, tad es tikai pasmietos par to. Sieviete autosportā, nu nē! Vai Nauris varēja iedomāties, uz ko parakstās, par savu stūrmani piekrizdams ņemt meiteni, kura nekad nav braukusi rallijā? Uzskatu – viņš vēl joprojām tā īsti nav piefiksējis, ka viņa ekipāžā ir stūrmane, nevis stūrmanis! Daudziem vēl joprojām ir stereotips, ka sievietēm autosportā vietas nav. Nauris ļoti labi atceras, ka pirmajās sacensībās Ērgļos sportisti nāca klāt un jautāja, kā bija un vai Agnese vispār māk lasīt stenogrammu. Atklāšu, īpaši labi nesanāca. Bet tas deva lielāku stimulu pilnveidoties un attīstīties man pašai.

Mēnesi pirms rallija sākuma mums notiek sagatavošanās process. Tiek pārbaudīta mašīna, cik labā tehniskā stāvoklī tā ir pēc pagājušām sacensībām. Lielākoties auto ir jālabo, jo mūsu golfs ir cienījamā vecumā, tāpēc tam vajag attiecīgo pieeju un attieksmi. Protams, ieplānojam arī treniņus, lai varētu atsvaidzināt stenogrammas zināšanas un braukšanas prasmes. Treniņa procesā braucam pa Piebalgas puses ceļiem, jo tie ir populāri ar bīstamajiem līkumiem, augstajiem tramplīniem un slideno grants segumu, līdz ar to treniņu process ir ļoti grūts un sarežģīts, kā arī no mums prasa lielu piepūli.

Galvenais uzdevums šajā treniņā, pirms «Kalnamuižas», ir pārbaudīt tehniku un stenogrammu. Treniņa laiku iepriekš saskaņojam, jo ir jāpaveic dažādi sagatavošanās darbi. Atis, Naura brālis, organizē cilvēkus, kas palīdz noslēgt ceļa posmu, jo drošība uz ceļiem ir primārā. Atis mūsu komandā pilda trenera un mehāniķa uzdevumus, bez viņa palīdzības mēs nevarētu piedalīties sacensībās.

Ar komandu izstrādājam treniņa grafiku. Tas izskatās šādi:

8:30 – satiekamies pie garāžas, tiek iedarbināta mašīna. Sakrāmējam visas nepieciešamās lietas līdzņemšanai.
9:00 – izbraucam.
9:20 – esam pie norunātās treniņa vietas.
9:30 – norobežojam ceļa posmu.
10:00 – pierakstām trasi.
10:20 – pārbaudām trasi.
11:00 – tiek dots starts pirmajam posmam.
11:10 – tiek izbraukts pirmais posms, fiksēti laiki un kļūdas.
11:20 – otrais brauciens.
11:30  – ceļš tiek atbrīvots, lai nekavētu satiksmi.
12:00 – esam atpakaļ, mašīna tiek nolikta, notiek komandas apspriede. Izvērtējam kļūdas un apskatāmies video.

Jau plkst. 9:00 no rīta tiekamies norunātajā vietā. Protams, kā jau vienmēr, Nauris kavējas! Visi kopā dodamies uz treniņa norises vietu, un process var sākties! Ceļa posms tiek noslēgts. Vispirms pierakstām trasi un tad to pārbaudām. Lēnām sāk parādīties uztraukums, sajūtas līdzīgas kā pirms sacensībām. Visgrūtāk sākumā ir pierast pie ātruma, jo ikdienā neviens ar šādu ātrumu nepārvietojas. Paiet īss mirklis, līdz pielāgojos pie mašīnas apgriezieniem. Naura brālis dod mums starta komandu, un mēs sākam  braukt. Jau pirmajos kilometros man, protams, nojūk stenogramma. Saprotu, ka tomēr jāsaņemas un jākoncentrējas daudz vairāk. Braucam atpakaļ pa to pašu ceļu, un viss rit jau ātrāk, operatīvāk un precīzāk. Kādā brīdī rodas sajūta, ka vajag vēl lielāku ātrumu. Braucot otrreiz, jūtu, ka nepieciešama lielāka precizitāte no manas puses. Treniņā galvenais ir piefiksēt visas kļūdas, lai tās varētu izanalizēt un neatkārtot sacensību laikā. Parādās arī tehnikas defekti, kas ir steidzami jālabo. Mūsu komanda uzņem video, ko vēlāk izanalizē. Atklājas, ka automašīnas sajūgam ir defekts. No vienas puse, tas ir ļoti labi, ka šī kļūda ir konstatēta pirms sacensībām, lai to varētu laikus salabot, tomēr tas rada papildu stresu, jo nezinām, vai paspēsim to izdarīt laikā. Vēl arī pirms rallija ir jānokārto daudz formalitāšu.

Jo tuvāk sacensības, jo vairāk pieaug spriedze. Tikai dažas dienas pirms sacensībām noņemam uzlīmes no pagājušā rallija un «izpucējam» golfiņu. Vēlreiz tiek apskatīts video no treniņa, lai atcerētos, kur vēl ir jāpilnveidojas un kur vajadzētu precizēt braukšanu. Cītīgi sekoju jaunākai informācijai par sacensībām un laika apstākļiem, jo tas braucējiem ir ļoti svarīgi. Uzzinu arī mūsu ekipāžas starta numuru, kas ir ļoti veiksmīgs, – 33. Pirms rallija tiek organizēts transports, saliktas visas mantas, kas ir vajadzīgas sacensībās, nedrīkst neko aizmirst. Mēs ar Nauri dodamies no Piebalgas atpakaļ uz Rīgu, bet Atis nākamajā dienā ved mašīnu uz pilsētu, kur tai tiek piešķirts jauns dizains. Iepriekšējā vakarā sazvanos ar pilotu un lieku reizi viņam atgādinu, lai no rīta nekavējas.

Tā kā sacensības norisinās vienu dienu, tad mums ir jāizbrauc jau plkst. 6:00 no rīta, jo Sieksātē ir jābūt 7:30 uz Mandātu komisiju un Tehnisko komisiju. Mašīnu uzliekam uz treilera un dodamies garajā ceļā. Pa ceļam ar Nauri izvirzām mērķus sacensībām. Noteiktajā laikā esam klāt un darbojamies pēc mana sastādītā grafika. Tomēr, kā izrādās, esmu kļūdījusies ar laikiem, un manas vainas dēļ saņemam sodu par kontrolkartes neiesniegšanu laikā. Sods nav mazs. Esmu sarūgtināta un vīlusies, tomēr Nauris mani mēģina nomierināt, pajokojot: «Agnese, viss ir kārtībā, tikai par vienu kurpju pāri mazāk tavā kolekcijā.»

Sacensības var sākties. Nobraucam pirmo ātrumposmu, salīdzinām rezultātus ar citu klašu braucējiem un nespējam noticēt, ka kopvērtējumā pēc šī posma ieņemam 5. vietu. Latiņa ir pacelta ļoti augstu. Nākamajā dopā ir divi ātruma slāpētāji. Pirmo slāpētāju izbraucam ļoti labi, bet otrajā Nauris pa vēlu sāk bremzēt, un lielā ātrumā iebraucam tieši roterī, mašīna noslāpst. Nevaram to iedarbināt, zaudējam apmēram vienu minūti, līdz kamēr golfs «izdomā», ka tomēr ļaus mums turpināt sacensības. Esam zaudējuši ļoti daudz laika šajā posmā, kā arī saņemam 20 soda sekundes par divu roteru nogāšanu. Pēc tam seko servisa parks. Saprotam, ka tālākajos trīs posmos jāpanāk nokavētais. Vēl tikai saņemam norādījumus no mūsu trenera un dodamies uz atlikušajiem ātrumposmiem. Rezultātā 1. vieta „1600” klasē, 3. vieta komandai. Saņemam no organizatoriem īpašo balvu kā atraktīvākā komanda – bezmaksas dalību rallijā «Latgale».  Tā ir kā atzinība par labi padarītu darbu, par komandas sparu un manu un Naura profesionālo sadarbību.

Rallijā var braukt tikai tāds cilvēks, kuram patīk ātrums, azarts un tehnika. Ļoti daudz laika aizņem tehnikas sagatavošana, kā arī liela daļa līdzekļu tiek tērēti sacensībām un mašīnas labošanā. Mūsu komanda ir ļoti saliedēta, mēs nebaidāmies no pārbaudījumiem, tāpēc izanalizējam katru kļūdu, lai uzlabotu savus rezultātus. Esmu dzirdējusi, ka daudziem interesē, vai mēs domājam braukt arī sporta rallijā – iespējams, to rādīs laiks. Bet droši varu apgalvot, ka ekipāžu Bruņinieks / Ozoliņa autosportā jūs vēl redzēsiet!

Autors: Agnese Ozoliņa
Foto: Aldis Vīte