2009. gada jūnija beigās sports kompleksā „333” tika aizvadīta pirmā LAF Folkreisa sacīkste. Toreiz uz starta tika sapulcināti pirmie četri dalībnieki. Kopš tā brīža aizvadītas jau 14 Folkreisa sacīkstes, bet maija pirmajā pusē sāksies 2010. gada vasaras sezona ar jauniem sporta veida un sportistu plāniem un ambīcijām. Pamatuzdevums: Folkreiss ir tautas autosports, kuram jābūt pieejamam katrā reģionā, katram, kam ir vēlme startēt. Folkreisam jābūt vienkāršam vārda labākajā nozīmē un tam jābūt aktīvai atpūtai ar sporta elementiem, kuras laikā ir iespēja pierādīt kaimiņam, kurā mājā dzīvo ielas īstais boss.

Kas īsti ir Folkreiss?

Folkreiss dzimtenē Skandināvijā ir masveidīgs autosporta veids, kas daudzos gadījumos kalpojis ne tikai kā atpūtas veids tiem, kas neveido profesionāla autosportista karjeru, bet arī tiem, kuri vēlāk kļuvuši par pasaules čempioniem. Piemēram, Peters Solbergs. Braukšana notiek slēgtās trasēs, rallijkrosa, mūsu gadījumā arī krosa versijā. Ātrumi tiek ierobežoti (skandināvu gadījumā jāsaka – teorētiski, jo praksē tiek braukts ne sliktāk par rallijkrosu), bet, kas patīkamākais – tiek ierobežotas arī tehnikas būves izmaksas. Gan jūras otrā pusē, gan pie mums sacensību dienā jebkurš pilngadīgs klātesošais var iegādāties jebkuru startējošo automašīnu par vienu fiksētu summu. Latvijā tā ir 950 eiro. Tas nozīmē, ka autosportists savā mašīnā var ieguldīt arī miljonu, izrādīties labākais sacīkstē, taču viņa automobili, visticamāk, iegādāsies par 950 eiro.

Šajā brīdī laiks stāstam par nacionālajām īpatnībām. Šis sporta veids lieti noderētu tā sauktā biroja autosporta lauciņa kopējiem. Tu esi viens no retajiem, kam bankā savā nodaļā izdevās saglabāt darbu. Tu raujies kā negudrs, bet vismaz samaksā nedaudz vairāk kā iepriekš, vai, vismaz summa nav samazināta. Tu esi kādā no sacīkstēm iegādājies par 950 eiro Folkreisa automašīnu. Aizdzinis pie vectēva uz laukiem, atceries jaunību, kad skrūvēji nekad nedarbojošos mopēdu – pirkumu nedaudz apčubini. Laukos ir vīri, kas par degvielas naudu un pāris aliem aizvedīs mašīnu līdz sacensībām, kas notiek ne tālāk par 100 km no mājām... Un tur – sacensībās – Tu tik ļoti relaksēsies no bankas rēga sajūtas, ka autosports Tev kļūs par patīkamu ikdienu... Gribētos gan! Latvijā viss ir citādi.

Katrs pats sev galvenais konstruktors

Jau ar pirmajām sacīkstēm kļuva skaidrs – Latvijas iedzīvotājs nevar aiziet un izvēlēties labāko no vienādi maksājošām mašīnām, viņam vajag savu! Tāpēc šobrīd praktiski katrā valsts reģionā tiek būvēta viena mašīna pēc otras, bet ilgi gaidītais pirmais pirkums, lai arī bijis ļoti tuvu, tā arī nav noticis.

Tas, ka esošie un topošie Folkreisa braucēji mašīnas nepērk, bet cenšas tās uzbūvēt, ir gan veselīgi, gan bīstami. Veselīgi tāpēc, ka pie darba tiek gan jaunieši, gan no lielā autosporta skatuves nogājuši speciālisti – tehnikas sagatavošana nav tik dārga un investīcijas prasoša, turklāt ar maziem līdzekļiem var panākt gana labu konkurētspēju. Jauniešu gadījumā Folkreisa mašīnas gatavošana ir izcila prakse: nedaudz sarežģītāk par draisko ielas Golf II, ar kuru var startēt standartauto mačos, taču ne tik pārgudri kā krosā, rallijā vai šosejā.

Bīstama šī mašīnu nepirkšana ir tāpēc, ka jau esošie sportisti kļūst pārāk drosmīgi tehnikas uzlabošanā. Jau pārāk daudz sacīkšu aiz muguras bez auto iegādes, kas instinktīvi liek paplosīt ātrumkārbu, ielīst motorā, paniekoties ar piekares svirām... Tas padara mašīnas dārgākas un ātrākas. Līdz ar to jaunajam sportistam, lai varētu konkurēt, uzreiz jānāk sportā ar ieguldījumiem, kas pārsniedz 950 eiro. Tas nav veselīgi. Tiesa, domājams, bailēm lielas acis un pirmais pirkums būs jau šovasar.

Starp citu, versija, kāpēc nenotiek auto iegāde. Veidojot Latvijas Folkreisa noteikumus, norisinājās diskusija par to, kādai jābūt fiksētajai summai. Jāņem vērā, ka pietiekami dārgajā Zviedrijā šīs mašīnas maksā aptuveni 400 eiro, varbūt nedaudz vairāk. Kad latviešiem tika piedāvāti 950 eiro, atskanēja protestu un ņirgu vētra: „par šādu naudu nevar uzbūvēt sporta mašīnu!”, vēstīja skaļākie.

Taču realitātē izrādījās, ka šī summa ir pat vairāk nekā lieliska. Viens no LAF Folkreisa ideju pamatlicējiem Juris Sirko stāsta: „Šie 950 eiro man kā mašīnu gatavotājam ir perfekti atbilstoša. Es pavisam brīvi iekļaujos šajā summā, skaitītājam apstājoties pie atzīmes nedaudz virs 500 latiem. Ja šo manu darinājumu kāds iegādājas, tad var uzskatīt, ka esmu vinnējis vēl simtu, divus simtus eiro, kas kalpo kā patīkams gandarījums par paveikto. Tiem, kas saka, ka summā nevar iekļauties, jāturpina plānot!”

Arī jaunie sportisti, kuri būvē tehniku vasaras sezonai, atzīst, ka ar nelielu iepriekšējo pieredzi būvniecības procesā labāk ir būvēt pašam, nevis pirkt. Tas nozīmē, ka patiesībā summa varēja būt pat zemāka.

Domājams gan, pavisam drīz uzradīsies tā braucēju paaudze, kas vienkārši būs ar mieru izklaidēties nedēļas nogalēs, sevi nesamokot pirms sacensībām, pavadot nedēļas vai pat mēnešus garāžā.

Pārbrauciens iznāk dārgākais elements

Gatavojoties sacīkstei varētu padomāt, ka dārgākais ir sagatavot tehniku attiecīgajam sacensību posmam, un tad jau pārējais būs kā patīkams ceļojums pa plašo Latviju. Tomēr aprēķini rāda, ka, pārbraucot no viena valsts gala uz otru sacīkstes lielākās izmaksas, ja ar mašīnu viss puslīdz kārtībā, veido tieši ceļa izdevumi. Tāpēc Latvijas Folkreisam jau šūpulī tika ielikts vēstījums: izaugsme reģionos. Tas nav viegli, ņemot vērā, ka krosa tipa trases Latvijā ir četras – Smiltenē, Valmierā, Bauskā un Priekulē pie Liepājas, plus pagaidu trases 333 un Jelgavā.

Taču Folkreiss var izrādīties ne tikai jaunus sportistus, bet arī sporta kompleksus veidojoša disciplīna. Tā kā Folkreisa trasei nav jābūt tikpat garai un ātrai kā krosā, tās sagatavošanai nepieciešams ieguldīt nosacīti mazāk līdzekļu. Kopā ar citām atlaidēm Folkreisa rīkošana pie noteikta dalībnieku skaita var kļūt par mazu, labu rūpaliņu. Protams, gluži kā tehnikas gatavošanā, arī sacensību rīkošanā sportistu un skatītāju drošība ir pirmajā vietā.

Reģionu jautājums tiek aktīvi risināts. Šosezon paredzēts, ka tā sauktajā Vislatvijas sērijā būs pieci posmi, kuri katrs notiks savā reģionā plus noslēguma sacīkste 333. Taču, ja sportistam nav ne iespēju, ne vēlēšanās klejot pa Latviju, katrā reģionā plānots izveidot, vai vismaz censties izveidot savu seriālu – Kurzemes kauss, Vidzemes kauss, Zemgales kauss un Latgales kauss. Kāda būs seriālu organizatoriskā kvalitāte – rādīs laiks. Taču jātuvojas uzdevumam – reģiona posms nav tālāk par 120 km no sportista mājām. Un tas ir reāli!

Par Folkreisa varoņiem ziemas sezonā jāuzskata tēvs un dēls Kaspars un Sandis Džeriņi. Būdami no Liepājas puses, ziemas seriālā viņi aizvadīja četrus posmus no sešiem, ar piebildi, ka sacīkstes notika Raunā (pie Cēsīm), Ropažos, Jelgavā (tuvākais posms, ap 200 km), Brenguļos, Bauskā un Rīgā. „Tik ļoti ieķērāmies Folkreisā un šajā atmosfērā, ka, pat nolemjot, ka tālos posmus neapmeklēsim, tomēr krāvām automobili uz treilera un braucām. Bijām Raunas sacīkstē – lieliskā trasē, kas no mājām atrodas aptuveni 300 kilometrus vienā virzienā,” atzīst Kaspars Džeriņš. „Taču skaidrs, ka Folkreisa nākotne nav šādā visas Latvijas seriālā, tas ir pārāk dārgi un izjauc Folkreisa zemo izmaksu principus. Tāpēc ļoti ceru, ka izdosies izveidot spēcīgu seriālu Kurzemē. Daudz runāju ar vietējo esošo un topošo trašu veidotājiem, arī pats esmu ar mieru nākt palīgā, lai lieta izkustās no vietas.”

Reģionāla principa nosacījumus atbalsta arī Folkreisa Fabrikas patrons Juris Sirko: „Ziemā mūsu komandas sastāvs tika paplucināts, jo nevarējām tikt galā ar izmaksām. Grozies kā gribi, katra sacīkste tomēr paņem savus simts latus, ar piebildi, ka mašīna paliek vesela. Rallisti teiks, ka tas nav daudz, bet tā nav Folkreisa ideja. Zviedri šo jautājumu risina ļoti vienkārši: nosacīti ciema (kluba) seriāls, apriņķa cīņas, reģiona cīņas, bet labākie tiekas pāris lielajos visas valsts finālos. Miniatūrā formā arī mums ir nepieciešams kas līdzīgs.”

Atpūta, nevis galaktikas čempionāts

Skaidrs, ka jebkurā sportā, pat skolas futbola turnīrā asumiem un emocijām jābūt augstākajā līmenī – tikai tā var pateikt, ka sportisti atdod sevi pilnībā. Arī Folkreisā jābūt tāpat, protams, saglabājot saprāta un sportisko principu robežas. Tomēr šī sporta pirmās tendences rāda, ka dalībnieki pārvērtē Folkreisa rangu, līmeni. Jau pirmajās sacīkstēs pagājušajā vasarā notika pirmās plūkšanās trasē un attiecību skaidrošana ārpus tās. Ziemā, kad notika reāla punktu skaitīšana, veidojās gluži vai karojošas nometnes. Pārsteidzoši ātri un ambiciozi tik jaunam, tautiskam un vienkāršam sportam...

Iespējams, Folkreiss savā popularitātes rāvienā nedaudz ticis priekšā krosa klasikai – autokrosam. Visi sen pieraduši, ka braucējs X cīnās par uzvaru, bet Y būs priecīgs par piekto vietu. Par to pastāsta sporta ziņās, var palasīt internetā, taču šokēt kādu izdodas reti. Un tad uzradās Folkreiss – tehniskās vienkāršības kalngals, par kuru visi runā, daudzi uz to raugās ar interesi. Skaidrs, ka šis spiediens ir jūtams arī trasēs.

Taču tuvākā vai tālākā nākotnē viss nostāsies savās vietās. Folkreisam jābūt atpūtai, kuras laikā dažādi ļaudis labā garastāvoklī tiekas trasē, bet starp braucieniem stāsta anekdotes, cep gaļu, runā par tehniku, politiku, citiem cilvēkiem...

Jau šobrīd dalībnieku parka karstgalvji dzirdējuši frāzes no kolēģiem: „Gribi kādam kaut ko pierādīt, dodies uz Latvijas autokrosa čempionātu un demonstrē muskuļus. Bet šodien šeit ļauj atpūsties!” Perfekts Folkreisa nozīmes atainojums autosporta hierarhijā!

Folkreiss nebūs Latvijas čempionāta statusā, tas nebūs svarīgāks par krosu un citiem karkasu sporta veidiem, tā būs atpūta. Protams, ja sports, tad ar pilnu atdevi, bet tomēr smaidu finišā!

Labs pakāpiens

Lai cik vienkāršs būtu Folkreiss – un tādam tam jābūt – šis var izrādīties viens no tiem sporta veidiem, kas palīdz jaunam sportistam sākt ceļu uz nopietnākām autosporta disciplīnām. Pagaidām neviens no līdz vasaras sezonai 43 startējušajiem dalībniekiem nav paspējis pārkāpt uz krosu, ralliju vai šoseju, kā starta brīdi nosaucot Folkreisu. Taču nākotnē tai vajadzētu kļūt par sistēmu. Viena lieta ir sporta veterānu un maza budžeta sportistu cīņas. Cita lieta – jaunam sportistam atkal ir veids, kā ienākt autosportā. Nedrīkst teikt, ka vienīgais, tomēr visai specifisks un atšķirīgs. Jau minēju arī par trasēm un rīkotājiem – ja kaut viena trase, kas sākusi darbību Folkreisa dēļ, pēc gadiem uzņems kādu no lielajiem sporta paveidiem, Folkreiss jau būs uzvarējis un sevi attaisnojis.

Turklāt, ne visi ir braucēji, ne visi ir rīkotāji. Folkreisam jāpalīdz izaudzināt arī jaunu tehniķu un mehāniķu paaudzi, kuri no reālas prakses gūst skaidrību par tehnikas darbību sarežģītos apstākļos, par problēmu steidzamu risināšanu. Ja kaut viens no vīriem, kas šobrīd eļļainām rokām maina golfiem un opeļiem pusasis, pēc gadiem atradīs ko pazīstamu tā brīža aktuālākajā rallija mašīnā, Folkreiss atkal būs uzvarējis.

Un vēl kāda nianse – Folkreisam izplešoties reģionos, izejot ārpus gadiem ilgi pastāvošajām krosa un citu sacensību trasēm, aktuāls kļūst tiesnešu jautājums. Turpinot iesākto atliek vien piebilst: ja kāds no šobrīd pirmo reizi dzelteno karogu rokā paņēmušajiem interesentiem pēc gadiem varēs pieņemt lēmumus Eiropas autokrosā vai pasaules šosejā, Folkreiss jau atkal būs uzvarējis.

Šīs uzvaras būs nevis Folkreisa pogu spodrināšanai, bet lieliskai autosporta kvalitātei nākotnē!

Autors: Viesturs Saukāns
Foto: Viesturs Saukāns